1. Mozus 19:1-38
1. Mozus 19:1-38 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei. Un viņš sacīja: "Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu." Bet tie teica: "Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas." Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja dzīres un cepa neraudzētas maizes, un tie ēda. Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, zēni un sirmgalvji, visādi ļaudis no visām malām. Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: "Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī? Liec tiem iznākt ārā pie mums; un mēs iepazīsim tos." Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtos, durvis aizbultēdams aiz sevis, un sacīja: "Brāļi, nedariet taču tādu grēku! Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis; es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī." Bet viņi teica: "Ej nost." Un tie pretojās: "Šis viens ir atnācis kā svešinieks, un nu viņš grib tiesāt? Tagad mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem." Un tie uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās durvis atlauzt. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja. Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā ka tie nevarēja vārtus pat atrast. Un vīri sacīja Latam: "Vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas. Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt." Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: "Celieties, ejiet prom no šīs pilsētas, jo Tas Kungs šo pilsētu izpostīs." Bet viņš likās savu znotu acīs smieklīgs. Un, tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ." Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts." Un Lats sacīja viņiem: "Nē jel, mans Kungs. Redzi, Tavs kalps ir atradis labvēlību Tavās acīs, un Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs. Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts." Un Viņš sacīja tam: "Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi tur nonācis." Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra . Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Un Ābrahāms cēlās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un viņš skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi. Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis. Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā. Un tad pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīra nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji." Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un pirmdzimtā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Un nākamajā dienā pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien, ej tad tu un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva." Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. Un pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Moābs , tas ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. Un arī jaunākā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Ben-Ammi . Viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.
1. Mozus 19:1-38 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei. Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“ Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda. Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām. Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“ Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja: „Brāļi, nedariet taču tādu grēku! Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“ Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“ Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza. Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast. Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā. Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“ Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs. Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“ Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“ Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs. Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs. Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“ Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra. Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns. Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis. Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā. Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“ Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“ Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai. Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
1. Mozus 19:1-38 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un vakarā divi eņģeļi nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes Un sacīja: “Redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti, un mazgājiet savas kājas, tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu.” Un tie sacīja: “Nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas.” Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda. Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja namu, jauni un veci, visi ļaudis no visām malām, Un aicināja Latu un sacīja uz to: “Kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam.” Tad Lats izgāja pie tiem ārā durvju priekšā, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja: “Brāļi, nedariet jel tādu grēku. Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, - tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī.” Tad tie sacīja: “Atkāpies nost!” Un tie sacīja: “Šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem.” Un mākdamies tie mācās virsū Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis, Un apstulboja ļaudis nama durvju priekšā, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies. Tad tie vīri sacīja uz Latu: “Vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, - izved tos no šās vietas. Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt.” Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: “Ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu.” Bet znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot. Un kad gaisma ausa, tad eņģeļi Latu skubināja sacīdami: “Celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā.” Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divu meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un palaida ārpus pilsētas. Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: “Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā.” Un Lats sacīja uz tiem: “Ak nē, Kungs! Redzi jel, Tavs kalps ir atradis žēlastību Tavās acīs, un varen liela ir Tava žēlošana, ko Tu man esi darījis, izglābdams manu dzīvību, bet es nespēju glābties kalna galā, lai man ļaunums neuznāk un es nemirstu. Redzi jel, šī pilsēta ir tuvu klāt, uz turieni bēgt, un tā ir maza; tur es gribu glābties, - vai tā nav maza? - Ka es palieku dzīvs.” Un Viņš uz to sacīja: “Redzi, arī šinī lietā Es tevi esmu uzlūkojis, ka Es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis. Steidzies, glābies turp, jo Es nekā nevaru darīt, tiekams tu uz turieni neesi nonācis.” Tādēļ tās pilsētas vārdu sauc Coāra (t.i. maza). Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu un visus to pilsētu iedzīvotājus, un zemes augļus. Un viņa sieva atskatījās atpakaļ un palika par sālsstabu. Un Ābrahāms agri no rīta gāja uz vietu, kur viņš bija stāvējis Tā Kunga vaiga priekšā, Un skatījās uz Sodomas un Gomoras pusi un uz visu to apgabalu, un redzi, dūmi cēlās no zemes, tā kā kāda cepļa dūmi. Un notikās, kad Dievs šī apgabala pilsētas samaitāja, tad viņš pieminēja Ābrahāmu un izveda Latu no tā posta, kad viņš tās pilsētas izpostīja, kur Lats mita. Un Lats gāja no Coāras uz augšu un dzīvoja kalnos, un viņa divas meitas līdz ar viņu; jo viņam bija bail dzīvot Coārā; un viņš dzīvoja kādā alā līdz ar savām abām meitām. Un pirmdzimušā sacīja uz jaunāko: “Mūsu tēvs ir vecs, un vīra nav virs zemes, kas pie mums nāktu pēc visas pasaules ieraduma. Nāc, dosim savam tēvam vīnu dzert un gulēsim pie tā un paturēsim dzīvu dzimumu no sava tēva.” Un tās deva savam tēvam vīnu dzert tanī naktī, un pirmdzimušā nāca un gulēja pie sava tēva, un viņš to nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Un no rīta pirmdzimušā sacīja uz jaunāko: “Redzi, vakar es esmu gulējusi pie sava tēva; dosim viņam arī šo nakti vīnu dzert, tad ieej tu un guli pie tā, ka dzimumu gādājam no sava tēva.” Un tās arī tanī naktī deva savam tēvam vīnu dzert, un jaunākā cēlās un gulēja pie tā, un tas nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Un Lata abas meitas tapa grūtas no sava tēva. Un pirmdzimušā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Moabs, šis ir Moabiešu tēvs līdz šai dienai. Un jaunākā dzemdēja arī dēlu un nosauca viņa vārdu Ben-Ammi: šis ir Amona bērnu tēvs līdz šai dienai.