2. Mozus 15:1-21
2. Mozus 15:1-21 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu: "Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. Mans spēks un mana dziesma ir Tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans stiprais Dievs - es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs - es Viņu paaugstināšu. Tas Kungs ir varens karavīrs - Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā. Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi. Ak, Kungs! Tava labā roka parādījusies Savā spēkā, Tava labā roka sadragājusi ienaidnieku. Savas godības varenībā Tu satrieci Savus pretiniekus, Savai bardzībai Tu devi vaļu, tā tos aprijusi kā rugājus. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū. Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs! Tu izstiepi Savu labo roku - un zeme tos aprija. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz Savu svēto mājokli. Tautas to ir dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes pārņēmušas Filistijas iemītniekus. Edoma vadoņi sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens Tava elkoņa spēka dēļ, tiekāms Tava tauta gāja pāri, ak, Kungs, tiekāms gāja pāri tā tauta, ko Tu Sev esi atpircis. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums, vietā, ko Tu Sev esi darījis par mājokli, svētnīcā, ko Tava roka, ak, Kungs, ir cēlusi. Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem! Jo, kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, Tas Kungs lika jūras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla bērni gāja caur jūras vidu pa sausumu." Tad praviete Mirjama, Ārona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām dejas solī. Un Mirjama tām teica: "Dziediet Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā!"
2. Mozus 15:1-21 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam šo dziesmu, sacīdami: „Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš sevi loti paaugstinājis! Zirgus un jātniekus Viņš iegāzis jūrā. Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs—es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs—es Vīnu paaugstināšu! Tas Kungs ir varens karavīrs—Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā! Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi! Ak Kungs! Tava labā roka parādījusies savā spēkā, tava labā roka sadragājusi ienaidnieku. Savas godības varenībā Tu satriec savus pretiniekus, savai bardzībai Tu dodi vaļu, tā tos aprij kā rugājus. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū. Tad ienaidnieks teica: „Es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos izdeldēs.“ „Bet Tu tikai uzpūti savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs! Tu izstiepi savu roku, un zeme tos aprija. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli. Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus. Ēdoma virsaiši sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi. Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem! Jo kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, tas Kungs lika jūjras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla ļaudis izgāja caur jūras vidu sausām kājām.“ Tad praviete Mirjama, Arona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievietes sekoja viņai ar bungām dejas solī. Un Mirjama tām teica: „Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir varens un augsts; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūpā!“
2. Mozus 15:1-21 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šo dziesmu un sacīja: “Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš iegāzis jūrā. Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma, un Viņš man bijis par pestīšanu: Viņš ir mans Stiprais Dievs, es Viņu pagodināšu; Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu. Tas Kungs ir karavīrs, Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un viņa spēku Viņš iemetis jūrā, un viņa izlasītie virsnieki noslīkuši Niedru jūrā. Dziļumi tos apklājuši, tie dziļumā nogrimuši kā akmens. Ak Kungs! Tava labā roka ir pagodināta caur spēku, Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi. Un Savā lielā augstumā Tu esi nogāzis Savus pretiniekus, Tu esi izlaidis Savu bardzību, kas tos aprijusi kā rugājus. Un caur Tavu nāšu pūšanu sacēlās ūdeņi, strauti stāvēja kā kopa, ūdeņi sastinga jūras vidū. Ienaidnieks sacīja: es vajāšu, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana dvēsele pie tiem atriebsies. Es izvilkšu savu zobenu, un mana roka tos izdeldēs. Tu Savu dvašu esi pūtis, jūra tos apklājusi, tie nogrimuši kā svins varenos ūdeņos. Ak Kungs! Kas ir tāds kā Tu? Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, pagodināts svētībā, cienījams ar slavas dziesmām, brīnumu darītājs? Tu esi izstiepis Savu labo roku, zeme tos aprijusi. Tu caur Savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur Savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu. Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Fīlistejā mājo. Tad Edoma virsnieki iztrūcinājās, trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo. Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu Sev esi mantojis. Tu tos izvedīsi un stādīsi Savas mantības kalnā, vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu, svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas. Tas Kungs valdīs mūžīgi mūžam. Jo Faraona zirgi ar viņa ratiem un ar viņa jātniekiem ir nākuši jūrā, un Tas Kungs jūras ūdenim ir licis pār tiem atpakaļ griezties, bet Israēla bērni caur jūras vidu izgājuši sausām kājām.” Un praviete Mirjama, Ārona māsa, ņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām un dejām. Tad Mirjama tiem atbildēja: “Dziediet Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.”