2. Mozus 14:1-31
2. Mozus 14:1-31 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Saki israēliešiem, lai tie atgriežas un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, pretī Baal-Cefonai; tai iepretim apmetieties pie jūras. Tad faraons sacīs par Israēla bērniem: tie ir apmaldījušies tajā zemē, tuksnesis tos ir ieslēdzis. Es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ; un Es pagodināšu Sevi faraona un visa viņa karaspēka priekšā, lai Ēģipte atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." Un tie tā darīja. Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu un tie sacīja: "Kāpēc mēs tā darījām, ka atlaidām israēliešus no vergošanas mums?" Un viņš aizjūdza savus ratus un ņēma savus ļaudis līdzi. Viņš ņēma seši simti izlasītu kara ratu un citus ēģiptiešu ratus un virsniekus pār visiem tiem. Un Tas Kungs nocietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla bērniem pakaļ; bet Israēla bērni izgāja augstas rokas vadīti. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ - visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks - un panāca, kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, iepretim Baal-Cefonai. Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši bija cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un brēca uz Dievu. Un tie sacīja Mozum: "Vai trūka kapu Ēģiptē, ka tu mūs esi izvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, izvezdams mūs no Ēģiptes? Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām: atstājies no mums, lai varam vergot ēģiptiešiem; jo tas mums būtu bijis labāk - vergot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī." Bet Mozus sacīja tautai: "Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā." Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu pa sausumu. Redzi, Es nocietināšu ēģiptiešu sirdis, ka tie sekos jums, bet Es pagodināšu Sevi faraona un visa viņa karaspēka, viņa ratu un viņa jātnieku priekšā. Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār viņa ratiem un pār viņa jātniekiem." Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, cēlās un nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija viņu priekšā, cēlās un nostājās aiz viņiem. Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra. Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki iegāja aiz viņiem jūras vidū. Un rīta krēslā Tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, un ēģiptiešu karaspēkā radās apjukums. Un Viņš kavēja riteņu griešanos, tā ka tie tikai ar grūtībām tika uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: "Labāk bēgsim no israēliešiem, jo Tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti." Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pār jūru, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem." Un Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un jūras ūdeņi atgriezās rīta ausmā savā vietā, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā Tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza gan ratus, gan jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā; no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet Israēla bērni izgāja caur jūras vidu pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokām; un Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jūras malā. Tā Israēls redzēja lielo spēku, ko Tas Kungs bija parādījis pret ēģiptiešiem, un tauta bijās Tā Kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.
2. Mozus 14:1-31 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki israēliešiem, lai tie apmet likumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jupu, taisni pretī Baāl-Cefonai; tai iepretī apmetieties pie jūras. Tad faraons spriedīs par Israēla ļaudīm: tie ir apmaldījušies, tuksnesis tos ir ieslēdzis. Es apcietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visu viņa pulku acis, lai Ēģipte atzīst, ka Es, tas Kungs, to esmu darījis.“ Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu, un tie sprieda: „Kāpēc mēs tā esam darījuši, ka esam atlaiduši israēliešus no klaušu darbiem pie mums?“ Un viņš aizjūdza savus ratus un paņēma savu tautu līdz. Viņš paņēma seši simti izlasītu kaja ratu un citus ēģiptiešu ratus un labākos kapitālus uz visiem tiem. Un tas Kungs apcietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla ļaudīm pakaļ, lai gan israēlieši bija atstājuši zemi augstas rokas vadīti. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ un panāca tos—visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks—kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, taisni pretim Baāl-Cefonai. Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un, lūk, —ēģiptieši cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un kliedza uz Dievu. Un tie sacīja Mozum: „Vai trūka Ēģiptē kapu, ka tu mūs esi izvedis, lai mēs mirtu tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, likdams mums iziet no Ēģiptes? Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām, sacīdami: „Atstājies no mums! Mēs gribam kalpot ēģiptiešiem, jo mums būtu bijis labāk kalpot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesi!“ Bet Mozus sacīja tautai: „Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs ne mūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsit klusu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un sašķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu sausām kājām. Redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdis, ka tie seko jums, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visa viņa karaspēka, viņa ratu un viņa jātnieku priekšā, Lai ēģiptieši atzīst, ka Es esmu tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār, v viņa ratiem un pār viņa jātniekiem.“ Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija priekšā, mainīja savu vietu un nostājās aiz viņiem. Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra. Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu cauru nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja juras vidū sausām kājām, kamēr ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki devās aiz viņiem pa ūdens vidu. Bet rīta krēslā tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, tā ka ēģiptiešu pulkos radās apjukums. Un Viņš kavēja riteņu griešanos tā, ka tie tika tikai ar grūtībām uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: „Bēgsim mēs labāk no israēliešiem, jo tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pār jupi, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.“ Un Mozus izstiepa savu roku pār jūpi, un jūras ūdeņi atgriezās pirms rīta ausmas savā gultnē, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza ir ratus, ir jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā, no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet israēlieši izgāja pa juras vidu sausām kājām, un ūdeņi tiem stāvēja kā valnis pa labo un pa kreiso pusi. Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no Ēģiptes rokām, bet Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jupas malā. Tā Israēls redzēja lielo darbu, ko tas Kungs ēģiptiešiem bija darījis, un tauta bijās to Kungu un ticēja tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.
2. Mozus 14:1-31 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: “Runā uz Israēla bērniem, lai tie pagriežas un uzceļ nometni pret Pi Hahirotu, starp Migdolu un jūru, šaipus Baāl Cefonas; tai pretī jums būs uzcelt nometni pie jūras. Tad Faraons sacīs par Israēla bērniem, tie ir apmaldījušies tai zemē, tuksnesis tiem ir visapkārt. Un Es apcietināšu Faraona sirdi, ka tas viņus vajās, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, tā ka ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs.” Un tie tā darīja. Kad nu Ēģiptes ķēniņam tapa sacīts, ka ļaudis ir aizbēguši, tad Faraona un viņa kalpu sirdis pārvērtās pret ļaudīm un tie sacīja: “Ko mēs esam darījuši, Israēli atlaizdami, ka tie mums vairs nekalpo?” Un viņš iejūdza savus ratus un ņēma līdz savus ļaudis. Un viņš ņēma seši simti izlasītus ratus un visus Ēģiptes zemes ratus un virsniekus pār tiem visiem. Un Tas Kungs apcietināja Faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas Israēla bērnus vajāja; bet Israēla bērni izgāja caur augstu roku. Un ēģiptieši tiem sekoja un tos panāca, kur tie nometni bija apmetuši pie jūras, visi Faraona zirgi, rati un viņa jātnieki un viņa spēks pie Pi Hahirot ielejas pret Baāl Cefonu. Kad nu Faraons bija tuvu pie tiem, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši sekoja viņiem; un Israēla bērni ļoti bijās un brēca uz To Kungu. Un tie sacīja uz Mozu: “Vai nebija kapenes Ēģiptes zemē, ka tu mūs esi aizvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums to esi darījis, ka tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes. Vai tā nav valoda, ko mēs Ēģiptes zemē uz tevi runājām sacīdami: atstājies no mums, un lai kalpojam ēģiptiešiem; jo tas mums būtu labāk bijis, kalpot ēģiptiešiem, nekā mirt tuksnesī.” Tad Mozus sacīja uz ļaudīm: “Nebīstaties, pastāviet un lūkojiet Tā Kunga pestīšanu, ko Viņš šodien jums darīs. Jo ēģiptiešus, ko jūs šodien redzat, jūs mūžam vairs neredzēsiet. Tas Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā.” Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai dodās ceļā. Un tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķir to, ka Israēla bērni var iziet cauri caur jūras vidu pa sausumu. Un redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdi, ka tie viņus vajās, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem. Un ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es pagodināšos pie Faraona, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem.” Un Dieva eņģelis, kas Israēla nometnei gāja pa priekšu, cēlās un apstājās aiz viņiem, un padebeša stabs cēlās arīdzan no viņu priekšas un apstājās aiz viņiem. Un tas nāca starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni, un padebesis bija (ēģiptiešiem) tumšs un darīja (Israēla bērniem) nakti gaišu, tā ka cauru nakti tie nevarēja tikt pie šiem. Kad nu Mozus savu roku izstiepa pār jūru, tad Tas Kungs jūrai lika notecēt caur stipru austruma vēju visu nakti, un darīja jūru sausu, un ūdens pāršķīrās. Un Israēla bērni iegāja jūras vidū sausām kājām, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Un ēģiptieši tiem sekoja un iegāja aiz tiem, visi Faraona zirgi, viņa rati un viņa jātnieki jūras vidū. Un notikās rīta krēslā, tad Tas Kungs skatījās uguns un padebeša stabā uz ēģiptiešu karaspēku un iztrūcināja ēģiptiešu karaspēku. Un nogrūda riteņus no viņu ratiem, ka tiem grūti nācās tikt projām; tad ēģiptieši sacīja: “Lai bēgam no Israēla, jo Tas Kungs karo par viņiem pret ēģiptiešiem.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izstiep savu roku pār jūru, ka ūdens sagāžas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.” Tad Mozus savu roku izstiepa pār jūru, un jūra atgriezās pašā rīta krēslā savā straumē, un ēģiptieši bēga viņai pretī, un Tas Kungs iegāza ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdens griezās atpakaļ un apklāja ratus un jātniekus, visu Faraona spēku, kas viņiem jūrā sekoja, ka neviens no tiem neatlika. Bet Israēla bērni gāja sausām kājām caur jūras vidu, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēli no ēģiptiešu rokas, un Israēls redzēja ēģiptiešus nomirušus jūras malā. Israēls redzēja arīdzan stipro roku, ko Tas Kungs pie ēģiptiešiem bija parādījis. Un ļaudis bijās To Kungu un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.