Salamans mācītājs 2:1-26
Salamans mācītājs 2:1-26 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! - Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! - un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds liktenis. Tad es domāju savā sirdī: ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? - Un tā es biju spiests pats sev sacīt: arī tas viss ir niecība! Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un, kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša! Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis. Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ir darījis ar gudrību, izpratni un prasmīgi un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī tas viss ir niecība un liels ļaunums. Jo kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod miera. Arī tas ir niecība. Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas ir atkarīgs no Dieva rokas. Tiešām, kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? Jo tādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķir grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas viss ir niecība un tukša vēja ķeršana.
Salamans mācītājs 2:1-26 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad es domāju pie sevis savā sirdī: „Nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi!“ Bet redzi, arī tas bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: „Tu esi neprātīga!“ Un par prieku: „Kam tu deri?“ Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts pilnā apziņā paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais, un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī dzimta apkalpes saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja lieli ganāmpulki liellopu un sīklopu lielākā daudzumā kā jebkādam no visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas, un, —kas mēdz būt cilvēku galvenās iekāres priekšmets, —sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad—ak vai—viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds Liktenis. Tad es domāju pie sevis, savā sirdī: „Ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības?“ Un tā es biju spiests pats sev sacīt: „Arī tas viss ir niecība!“ Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak jā—gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša! Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, io man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis. Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ur uzcītīgi darījis ar gudrību, izpratni un apsvērtu lietderības izjūtu un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī te paužas visu lietu niecīgums, un tāds stāvoklis būtībā ir liels ļaunums. Jo kads tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod mieru. Arī tas ir niecība. Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas atkarīgs no Dieva rokas. Tiešām—kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? Jo kādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķip grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas ir niecīgums un tukša vēja ķeršana.
Salamans mācītājs 2:1-26 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Es sacīju savā sirdī: nu tad, gribu baudīt priekus un redzēt labas dienas; bet redzi, arī tā ir niecība! Uz smiešanos es sacīju: tu esi neprātīga, un uz prieku: ko tu dari? Tad es savā sirdī apņēmos, mielot savu miesu ar vīnu, un kamēr sirds uz gudrību dotos, arī baudīt ģeķību, tiekams es redzētu, kas cilvēku bērniem labi būtu, kas tiem jādara apakš debess savā dzīvības laikā. Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja. Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē. Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un darbu, ar ko es grūti biju nopūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē. Un es griezos, redzēt gudrību un neprātību un ģeķību. Jo ko cilvēks (darīs), kas nāks pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen darīts. Un es redzēju, ka gudrība ir labāka nekā ģeķība, tā kā gaisma labāka nekā tumsa. Gudram acis ir viņa galvā, un ģeķis staigā tumsā; bet es arī manīju, kā viņiem visiem vienāds liktenis. Tad es sacīju savā sirdī: kad man tāds pat liktenis kā ģeķim, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? Un es sacīju savā sirdī: Arī tā ir niecība. Jo gudro tāpat mūžam nepiemin kā ģeķi; jo kas tagad ir, tas nākošā laikā viss top aizmirsts, un tāpat gudrais mirst kā ģeķis. Tādēļ es ienīdēju šo dzīvību, jo es turēju par ļaunu, kas pasaulē notiek; jo viss tas ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Es arī ienīdēju visu savu pūliņu, ar ko es biju nopūlējies pasaulē, ka man tas bija jāpamet cilvēkam, kas būs pēc manis. Jo kas var zināt, vai viņš būs gudrs vai ģeķis; un tomēr viņš valdīs pār visu manu darbu, ar ko esmu nopūlējies, un ko ar gudrību esmu padarījis pasaulē; arī tā ir niecība. Tāpēc es griezos, ka mana sirds apnikusi atstātos no visa darba, ar ko biju nopūlējies pasaulē. Jo jebšu kas savu darbu ar gudrību un ziņu un pareizi dara, taču viņam sava daļa jāpamet citam, kas pie tā nav strādājis; arī tā ir niecība un liela nelietība. Kas tad cilvēkam atlec no visa viņa darba un viņa sirds pūliņa, ar ko viņš nopūlējies pasaulē? Jo visas viņa dienas ir sāpes, un viņa darbs ir sirdēsti, arī naktī viņa sirds nedus; tā ir arīdzan niecība. Vai tad nebūs labāk cilvēkam, ka viņš ēd un dzer un savai dvēselei ļauj labumu baudīt pie sava darba? Bet es esmu redzējis, ka arī tas nāk no Dieva rokas. Kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa? Jo cilvēkam, pie kā Viņam labs prāts, Viņš dod gudrību un atzīšanu un prieku, bet grēciniekam Viņš dod grūtumu, ka tas kopj un krāj un tomēr atstāj tam, pie kā Dievam labs prāts. Arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja.