Daniēla 6:13-23
Daniēla 6:13-23 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā." Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: "Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama." Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: "Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!" Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: "Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?" Tad Daniēls atbildēja un sacīja: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna." Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
Daniēla 6:13-23 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad tie sacīja ķēniņam: „Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.“ Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: „Tu zini, ak ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.“ Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: „Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!“ Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. Pienācis bedres tuvumā, viņs sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: „Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! —Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tev: ir izglābis no lauvām?“ Tad Daniēls atbildēja un sacīja: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī savā rīcībā pret. ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.“ Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
Daniēla 6:13-23 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu. Šo valodu dzirdējis, ķēniņš ļoti noskuma un nodarbojās no visas sirds, ka viņš Daniēli izpestītu; - tiekams saule nogāja, viņš to meklēja izglābt. Bet vīri nāca lielā pulkā ķēniņa priekšā un sacīja uz ķēniņu: tu zini, kungs ķēniņ, ka Mēdiešu un Persiešu likumi ir tādi, ka nevienu pavēli, ne likumu, ko ķēniņš ir iecēlis, nevar pārgrozīt. Tad ķēniņš pavēlēja, Daniēli atvest un iemest lauvu bedrē, un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, Tas lai tevi izpestī. Un akmens tapa atnests un likts uz bedres caurumu; to ķēniņš aizzīmogoja ar savu gredzenu un ar savu lielkungu gredzenu, ka spriedums par Daniēli netaptu pārgrozīts, Tad ķēniņš nogāja uz savu pili un palika cauru nakti neēdis un nelika sev celt priekšā barību un nevarēja arī gulēt. No rīta agri, ar mazu gaismiņu, ķēniņš cēlās un gāja steigšus pie lauvu bedres. Un pie bedres nācis, viņš Daniēli sauca ar noskumušu balsi: ķēniņš sauca un sacīja uz Daniēli: Daniēl, tu Dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, tevi varējis izpestīt no lauvām? Tad Daniēls sacīja uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies.