Apustuļu darbi 8:1-40
Apustuļu darbi 8:1-40 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā. Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā. Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis, sacīdams, ka esot liels vīrs. Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: "Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks." Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvestībām bija apstulbinājis. Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus Vārdu, tie likās kristīties, vīri un sievas. Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu, sacīdams: "Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu." Bet Pēteris tam sacīja: "Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu. Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu." Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši." Tad, Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas miestos. Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: "Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš." Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Gars Filipam sacīja: "Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem." Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: "Vai tu arī saproti, ko tu lasi?" Bet viņš atbildēja: "Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?" Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: "Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām." Galminieks Filipam jautāja: "Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?" Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: "Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?" Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
Apustuļu darbi 8:1-40 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā. Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti; Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā. Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs. Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“ Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis. Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes. Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu, Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“ Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu. Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“ Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“ Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos. Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“ Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“ Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“ Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“ Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“ Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“ [Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“] Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
Apustuļu darbi 8:1-40 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemi, izņemot apustuļus. Un dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, Vārdu pasludinādami. Un Filips uz Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja. Un ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami zīmes, ko viņš darīja; Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi paralizēti un tizli tapa dziedināti. Un liela līksmība cēlās tajā pilsētā. Un pilsētā bija kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, kurš iepriekš nodarbojās ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcināja sacīdams, ka esot liels vīrs; Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir lielais Dieva spēks.” Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis. Kad tie ticēja Filipam, kas pasludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas. Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu. Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu. Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu, Sacīdams: “Dodiet man arīdzan šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.” Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt. Tev nav daļas nedz tiesību pie šī vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, varbūt tavas sirds nodoms tev tiks piedots; Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.” Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.” Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos. Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.” Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, kāds etiopiešu vīrs, Etiopijas zemes ķēniņienes Kandakes galminieks un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Un Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.” Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Bet tas sacīja: “Kā gan es varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie viņa apsēstos. Un Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara. Viņa pazemošanā Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top atrauta no zemes.” Un galminieks atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?” Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja evaņģēliju no Jēzus. Un ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Un viņš pavēlēja, ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā galminieks, un viņš to kristīja. Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu. Bet Filips atradās Azdotā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nonāca Cezarejā.