Apustuļu darbi 5:1-42
Apustuļu darbi 5:1-42 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam." Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja. Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu." Bet Pēteris viņai sacīja: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi." Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: "Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!" To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu tos atvest. Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja: "Mēs atradām cietumu rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām." Kad Tempļa sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis. Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: "Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis." Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem, un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja: "Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums." Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka; Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa." To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt. Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā, un sacīja sinedrijam: "Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!" Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus Vārdā, atlaida. Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.
Apustuļu darbi 5:1-42 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu Un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: „Ananija, kāpēc sātāns piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai ari pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdi? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.“ Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apraka. Pēc kādām trim stundām ienāca ari viņa sieva nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: „Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?“ Un viņa atbildēja: „Jā, par tādu.“ Bet Pēteris viņai sacīja: „Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.“ Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja tam Kungam, pulks vīriešu un sieviešu,. Tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvās, lai, Pēterim gājām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. Bet augstais priesteris un saduķēju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, Apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā. Bet tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: „Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!“ To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajos un sūtīja uz cietumu tos atvest. Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja: „Mēs atradām cietumu visai rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.“ Kad svētnīcas sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis. Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: „Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv svētnīcā un māca ļaudis.“ Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudim, ka viņus nenomētā akmeņiem, Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja: „Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.“ Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka; Dievs viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un ari Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas viņam paklausa.“ To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt. Bet kāds farizējs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu bridi izvest ārā Un sacīja sinedrijam: „Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Priekš kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdz daudz ļaužu; ari tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt—pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!“ Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida. Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu. Un viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.
Apustuļu darbi 5:1-42 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību, Un daļu naudas viņš paturēja, ar sievas ziņu. Un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām. Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, Svētajam Garam melot un no tīruma maksas ko atraut? Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā. Kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.” Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira. Un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja. Un jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka. Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis. Bet Pēteris atbildēja viņai: “Saki man, vai jūs tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.” Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un tevi iznesīs.” Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra. Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā. Bet no citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu, Tā ka arī neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un uz nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti. Bet augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus.” Un to dzirdējuši, tie iegāja agri no rīta Dieva namā un mācīja. Bet augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. Bet sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja Sacīdami: “Mēs cietumu gan atradām droši aizslēgtu un sargus ārā stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.” Kad nu priesteris un Dieva nama virsnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. Un tur kāds nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca ļaudis.” Tad virsnieks ar sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). Un tos atveduši, viņi stāvēja augstās tiesas priekšā, un augstais priesteris tiem vaicāja Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt šinī Vārdā? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka. Viņu Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu. Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.” Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut. Bet no augstās tiesas kāds farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, piecēlās un pavēlēja apustuļus uz brīdi izvest ārā. Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt. Jo pirms šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa pierakstīšanas laikā cēlās Jūda no Galilejas un novērsa daudz ļaužu sev līdzi; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks; Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.” Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šaustīja un tiem pavēlēja nerunāt Jēzus Vārdā, un tos atlaida. Tad tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest; Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.