Apustuļu darbi 28:1-15
Apustuļu darbi 28:1-15 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite. Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts. Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot." Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo. Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi. Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas. No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un, kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos. Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
Apustuļu darbi 28:1-15 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucās Melite. Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts. Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūjas viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.“ Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdz visu vajadzīgo. Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām aleksandriešu kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi. Nonākuši Sirākūzās, mēs tur palikām trīs dienas. No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos. Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. Turienes brāļi, par mums dzir-dējuši, nāca mums pretī līdz Apija forumam un Tritabernām. Tos redzē-dams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
Apustuļu darbi 28:1-15 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un kad tie bija izglābti, tad dabūja zināt, ka sala saucas Melite. Un salas ļaudis mums parādīja lielu laipnību. Tie uguni uzkūruši mūs visus uzņēma, lietus dēļ kas bija sācis līt, un aukstuma dēļ. Un kad Pāvils kādu žagaru nastiņu bija salasījis un pie uguns pielicis, tad odze no karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās. Un kad salas ļaudis čūsku redzēja pie viņa rokas karājamies, tad tie sacīja savā starpā: šis cilvēks tiešām ir slepkava, kam no jūras izglābtam atriebšana neļauj dzīvot. Bet viņš čūsku nokratīja ugunī un neko ļauna necieta. Un tie gaidīja, ka tas uztūktu, vai piepeši nomiris pakristu. Bet kad tie ilgi bija gaidījuši un redzēja, ka nekāds ļaunums viņam nenotika, tad tiem citas domas nāca, un tie sacīja, viņu esam dievu. Un ap to pašu vietu salas virsniekam, ar vārdu Publijus, bija muiža; tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni kopa. Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar dizentēriju sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu. Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tajā salā bija sērgas, un tapa dziedināti. Tie arīdzan mūs ar lielu godu pagodināja, un kad mēs aizcēlāmies, tie deva, ko mums vajadzēja. Un pēc trim mēnešiem aizcēlāmies ar kuģi, kas bija no Aleksandrijas un tanī salā pa ziemu bija mitusi, un kam par zīmi bija dvīņi. Un uz Sirakuzu nākuši, mēs tur palikām trīs dienas. No turienes atkal aizcēlušies, mēs nācām uz Reģiu; un kad pēc vienas dienas dienasvidus vējš cēlās, tad nācām otrā dienā Puteolās. Tur mēs atradām brāļus un no tiem tapām lūgti, septiņas dienas pie tiem palikt, un tā mēs nācām uz Romu. Un no turienes brāļi, par mums dzirdējuši, izgāja mums pretī līdz Appijus tirgum un TriTabernām; tos redzēdams, Pāvils Dievam pateicās un ņēmās drošu prātu.