Apustuļu darbi 25:1-27
Apustuļu darbi 25:1-27 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi. Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa, izlūgdamies viņa labvēlību pret Pāvilu, lai viņš sūtītu to uz Jeruzālemi, jo tiem bija slepens nodoms viņu ceļā nonāvēt. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils atrodoties apsardzībā Cēzarejā un ka viņš pats gribot drīz doties turp. "Kas no jums var," viņš sacīja," lai nāk līdzi un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to." Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. Kad tas bija ieradies, no Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt. Bet Pāvils aizstāvējās: "Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru." Fēsts, gribēdams jūdiem pa prātam darīt, atbildēja Pāvilam, sacīdams: "Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai tevi tur manā priekšā tiesā par šīm lietām?" Bet Pāvils sacīja: "Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru." Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: "Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet." Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cēzarejā apsveikt Fēstu. Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: "Še ir kāds vīrs, ko Fēlikss atstājis cietumā. Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā; tiem es atbildēju: romiešiem nav paražas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties. Kad viņi te bija sanākuši, es nevilcinājos un nākamajā dienā, uz tiesneša krēsla sēdēdams, pavēlēju atvest šo vīru. Sūdzētāji, apstājuši viņu, tomēr nepierādīja vainu nekādos pārkāpumos, kā es biju gaidījis. Bet tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka Viņš esot dzīvs. Tā kā es šo strīdus lietu nepazinu, es sacīju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi un tur par šīm lietām tikt tiesāts, bet, kad Pāvils prasīja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, tiekāms viņu sūtīšu pie ķeizara." Agripa sacīja Fēstam: "Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt." Fēsts atbildēja: "Rīt tu viņu dzirdēsi." Nākamajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest un sacīja: "Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairākums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu."
Apustuļu darbi 25:1-27 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cezarejas uz Jeruzālemi. Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa, Izlūgdamies viņa labvēlību pret Pāvilu, lai viņš sūtītu to uz Jeruzālemi, jo tiem bija slepens nodoms viņu ceļā nonāvēt. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils atrodoties apsardzībā Cezarejā un ka viņš pats gribot drīz doties turp. „Kas no jums var,“ viņš sacīja, „lai nāk līdz un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to.“ Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cezareju un nākošajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. Kad tas bija ieradies, no Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt. Bet Pāvils aizstāvējās: „Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret svētnīcu, ne pret ķeizaru.“ Fēsts, gribēdams jūdiem pa prātam darit, atbildēja Pāvilam, sacīdams: „Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai tevi tur manā priekšā tiesā par šīm lietām?“ Bet Pāvils sacīja: „Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.“ Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: „Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.“ Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cezarejā apsveikt Fēstu. Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: „Še ir kāds vīrs, ko Fēliks atstājis cietumā. Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā; Tiem es atbildēju. Romiešiem nav parašas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties. Kad viņi te bija sanākuši, es nevilcinājos un nākošajā dienā, uz tiesneša krēsla sēdēdams, pavēlēju atvest šo vīru. Sūdzētāji, apstājuši viņu, tomēr nepierādīja vainu nekādos pārkāpumos, kā es biju gaidījis. Bet tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka viņš esot dzīvs. Tā kā es šo strīdus lietu nepazinu, es sacīju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi un tur par šīm lietām tikt tiesāts, Bet, kad Pāvils prasīja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, tiekāms viņu sūtīšu pie ķeizara.“ Agripa sacīja Fēstam: „Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt.“ Fēsts atbildēja: „Rīt tu viņu dzirdēsi.“ Nākošajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest, Un sacīja: „Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.“
Apustuļu darbi 25:1-27 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad nu Fēsts, zemes valdību uzņēmis, gāja pēc trim dienām no Cezarejas uz Jeruzālemi. Un tur viņam augstais priesteris un augstākie no Jūdiem sūdzēja pret Pāvilu un viņu lūdza, Želastības prasīdami pret viņu, ka tas viņu uz Jeruzālemi sūtītu, glūnēdami, ka viņu uz ceļa nokautu. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils topot sargāts Cezarejā, un ka viņš pats gribot drīz turp aiziet. Kas nu jūsu starpā to var (tā viņš sacīja), tie lai līdz noiet un to apsūdz, ja kāda vaina ir pie šā vīra. Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest. Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt. Jo Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.” Bet Fēsts gribēdams Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?” Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu ķeizara soģa krēsla priekšā, tur man pienākas tapt tiesātam, Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini. Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.” Tad Fēsts ar runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.” Bet kad kādas dienas bija pagājušās, tad ķēniņš Agrippa un Berniķe nāca uz Cezareju, Fēstu apsveicināt. Un kad tie kādas dienas tur bija pakavējušies, Fēsts ķēniņam stāstīja Pāvila lietas sacīdams: “Šeit ir viens vīrs no Feliksa atstāts cietumā. Par to, kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un Jūdu vecaji pienesa sūdzību un lūdza spriedumu pret viņu. Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par šo sūdzību aizstāvēties. Kad nu tie šeitan bija sanākuši, tad es bez nekādas kavēšanās otrā dienā uz soģa krēsla sēdēdams pavēlēju, to vīru atvest; Pret to sūdzētāji stāvēdami nekādu lietu nav pienesuši, ko es par ļaunu būtu uzskatījis. Bet tiem bija kādi jautājumi pret viņu par savu pašu māņu ticību un par kādu Jēzu, kas esot nomiris, par ko Pāvils sacīja, Viņu esam dzīvu. Un šo strīda lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties. Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.” Un Agrippa sacīja uz Fēstu: “Es pats arīdzan šo cilvēku gribētu dzirdēt;” un viņš sacīja: “Rīt tu to dzirdēsi.” Tad nu otrā dienā, kad Agrippa un Berniķe ar lielu greznību nāca un ar virsniekiem un pilsētas augstiem vīriem iegāja tiesas namā, Pāvils pēc Fēsta pavēles tapa atvests. Un Fēsts sacīja: “Agrippa ķēniņ un visi jūs vīri, kas klāt esat, jūs šo redzat, par ko visa Jūdu draudze tā Jeruzālemē kā arī šeitan mani ir piesaukusi un brēc, ka tam nebūs vairs dzīvot. Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt. Bet man par šo nav nekādas skaidrības, ko valdniekam lai rakstu. Tādēļ es jums to esmu priekšā vedis un visvairāk tev, ķēniņ Agrippa, lai es pēc notikušas izjautāšanas zinu, kas jāraksta. Jo man šķiet, aplamu lietu esam, vienu saistītu sūtīt un vainas pret to neuzrādīt.”