Apustuļu darbi 22:1-30
Apustuļu darbi 22:1-30 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
"Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!" Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: "Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien; šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīrus un sievas, kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecaju padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt. Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Bet es atbildēju: kas Tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacīja: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. Tad es jautāju: ko lai es daru, Kungs? - Bet Tas Kungs man sacīja: celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! - Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu! Atgriezies Jeruzālemē, es, Templī Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts un redzēju Viņu. Viņš man teica: steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani! Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!" Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!" Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?" To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis." Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā." Bet komandieris turpināja: "Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības." Pāvils sacīja: "Bet es tāds jau esmu piedzimis." Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
Apustuļu darbi 22:1-30 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
„Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!“ Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebrēju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: „Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs visi vēl šodien esat; Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes, Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodit. Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā? Bet es atbildēju: Kas tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacija: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdeja. Tad es jautāju: Ko lai es daru, Kungs? Bet tas Kungs man sacīja: Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, Atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: Brāli Saul, raugies uz augšu! Un tanī pašā brīdi es varēju viņu redzēt, Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no viņa mutes, Lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu! Atgriezies Jeruzālemē, es, svētnīcā Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts Un redzēju viņu. Viņš man teica: Steidzies ātri prom no Jeruzalemes, jo viņi nepieņems liecību par mani! Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi. Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!“ Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!“ Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, Komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacija virsniekam, kas stāvēja klāt: „Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?“ To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: „Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.“ Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: „Saki man, vai tu esi romietis?“ Un viņš atbildēja: jā. Bet komandieris turpināja: „Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.“ Pāvils sacīja: „Bet es tāds jau esmu piedzimis.“ Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. Nākošajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
Apustuļu darbi 22:1-30 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
“Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizstāvēšanos jūsu priekšā. (Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:) Es esmu Jūdu vīrs, Tarsū, Kilikijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, tā kā jūs visi šodien esat. Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas. Tā kā arī augstais priesteris un viss vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī vēstules pret brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti. Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskas ap pusdienas laiku, tad piepeši liela gaisma no debess mani apspīdēja visapkārt. Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Bet es atbildēju: “Kas Tu esi, Kungs?” Un Viņš uz mani sacīja: “Es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā.” Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja gaismu un pārbijās, bet balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja. Un es sacīju: “Ko man būs darīt, Kungs?” Un Tas Kungs uz mani sacīja: “Celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara.” Un kad nevarēju redzēt spožās gaismas dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nonācu Damaskā. Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem, Tas atnācis pie manis un stāvēdams blakus, sacīja man: “Brāli Saul, skaties uz augšu.” Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos. Un viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, Viņa prātu atzīt un Taisno redzēt un balsi no Viņa mutes dzirdēt. Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis. Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams.” Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts, Un es Viņu redzēju, un Tas man sacīja: “Steidzies un izej ātri no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par Mani.” Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un sinagogās šaustīju, Un kad Tava liecinieka Stefana asinis tapa izlietas, arī es tur stāvēju klāt, un tas man patika, un es drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.” Un Viņš uz mani sacīja: “Ej! Jo Es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem.”” Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: “Nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot.” Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta, Tad virsnieks pavēlēja, viņu novest uz nometni, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu kliedza. Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums ir tiesības šaust cilvēku, kas ir Romietis un bez tiesas?” Un kapteinis to dzirdējis gāja un virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.” Tad virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.” Un virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu dabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un virsnieks nobijās, uzzinājis, ka viņš ir Romietis, un ka tas viņu ir sasējis. Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka augstie priesteri un viss viņu sinedrijs nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā.