Apustuļu darbi 12:1-25
Apustuļu darbi 12:1-25 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: "Tu esi traka." Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: "Tas ir viņa eņģelis." Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā Tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņš sacīja: "Pasakait to Jēkabam un brāļiem!" Un izgājis viņš devās uz citu vietu. Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis. Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur. Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes. Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā. Bet ļaudis sauca: "Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!" Tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira. Bet Tā Kunga vārds auga un izplatījās. Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdzi Jāni, ar pievārdu Marks.
Apustuļu darbi 12:1-25 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī nakti Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: „Celies ātri augšā!“ Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: „Apjozies un apauj kājas!“ Viņš tā darīja. Un tas turpināja: „Apvelc savu mēteli un seko man!“ Viņš iznācis, tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita redzam parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris, atjēdzies, sacīja: „Tagad es tiešām zinu, ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.“ To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca kļausities; Un Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: „Tu esi traka.“ Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: „Tas ir viņa eņģelis.“ Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņs sacīja: „Pasakait to Jēkabam un brāļiem!“ Un izgājis viņš devās uz citu vietu. Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis. Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur. Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes. Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā. Bet ļaudis sauca: „Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!“ Tūdaļ tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira. Bet tā Kunga vārds auga un izplatījās. Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdz Jāni, ar pievārdu Marku.
Apustuļu darbi 12:1-25 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērods kādiem no draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams, Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Un redzēdams, ka tas Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija Neraudzētās maizes dienas) Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā ļaudīm vest priekšā. Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu. Un kad Hērods viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un sargi pie durvīm sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Un eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.” Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu. Un caur pirmo un otro sardzi gājuši, tie nāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ eņģelis no tā atstājās. Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hēroda rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.” Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt. Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties. Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka vārtus neatdarīja, bet ieskrēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās. Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu. Un kad gaisma ausa, tad karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis. Bet kad Hērods viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš sargus tiesas priekšā izvaicājis, pavēlēja tos aizvest; un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur palika. Un Hērods apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār ķēniņa guļamistabu, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes. Un kādā noliktā dienā Hērods tērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā. Un ļaudis kliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.” Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira. Bet Dieva vārds auga un vairojās. Bet Barnaba un Sauls, kad tie palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks.