2. Samuēla 16:1-14

Dalīties

2. Samuēla 16:1-14 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Kad Dāvids bija mazliet nogājis no kalna gala, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautiem ēzeļiem, un tie uz muguras nesa divi simti maizes, simts rozīņu raušu, simts vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu. Un ķēniņš sacīja Cibam: "Kas tie tev tur ir?" Tad Ciba sacīja: "Ēzeļi ir ķēniņa nama ļaudīm, ko jāt, bet maize un vasaras augļi kalpotājiem, ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert." Tad ķēniņš jautāja: "Bet kur tad ir tava kunga dēls?" Un Ciba atbildēja ķēniņam: "Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību." Tad ķēniņš sacīja Cibam: "Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!" Un Ciba sacīja: "Es noliecos tavā priekšā, lai atrodu labvēlību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!" Kad ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula nama piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesassargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi. Un Šimejs tam sacīja, lādēdams: "Ej ārā, ej projām, tu, asinskārīgais vīrs, tu, ļaundari! Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad Tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!" Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: "Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!" Bet ķēniņš atbildēja: "Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka Tas Kungs būs viņam sacījis: lādi Dāvidu! - Kā gan tad drīkst jautāt: kādēļ tu tā dari?" Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: "Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības; vai tad ne vairāk šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo Tas Kungs viņam to ir licis! Varbūt Tas Kungs mani uzlūkos manā postā un jau šodien pārvērtīs viņa lāstu man par svētību." Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta akmeņus uz viņiem un svaidīja pīšļus. Un ķēniņš ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, piekusuši nonāca pie avotiem un tur atveldzējās.

2. Samuēla 16:1-14 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Kad nu Dāvids bija mazliet attāli-nājies no Eļļas kalna virsotnes, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautu ēzeļu, un tie uz muguras nesa divi simti maizes klaipu, simtu vīnogu ķekaru, simtu vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu. Un ķēniņš sacīja Cibam: „Kas tie tev tur ir?“ Tad Ciba sacīja: „Ēzeli ir ķēniņa nama ļaudīm ko jāt, bet maize un vasaras augļu saiņi kalpotājiem ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert.“ Tad ķēniņš jautāja: „Bet kur tad ir tava kunga dēls?“ Un Ciba atbildēja ķēniņam: „Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: Šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību.“ Tad ķēniņš sacīja Cibam: „Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!“ Un Ciba sacīja: „Tevi godādams, es noliecos ar savu seju pie zemes, lai atrodu žēlastību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!“ Kad nu ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās Un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesas sargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi. Un Šimejs tam sacīja lādēdams: „Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari! Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēninu. Bet tagad tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!“ Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: „Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!“ Bet ķēniņš atbildēja: „Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka tas Kungs būs viņam sacījis: Lādi Dāvidu! Kā gan tad drīkst jautāt: Kādēļ tu tā dari?“ Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: „Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības, ko tad nu vēl lai nedara šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo tas Kungs viņam to ir licis! Varbūt, ka tas Kungs mani uzlūkos manā postā un šodien jau pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.“ Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta ar akmeņiem gan uz vienu, gan uz otru un putināja gaisā pīšļus. Bet beidzot ķēniņš līdz ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, visi piekusuši nonāca pie avotiem, un tur atveldzējās.

2. Samuēla 16:1-14 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Kad nu Dāvids maķenīt no kalna gala bija nogājis, redzi, tad Cībus, Mefibošeta puisis, viņu sastapa ar pāri apkrautu ēzeļu, un uz tiem bija divsimt maizes un simts rozīņu raušu un simts vīģu raušu un ādas trauks ar vīnu. Un ķēniņš sacīja uz Cību: kas tas tev tur ir? Tad Cībus sacīja: Ēzeļi ir ķēniņa namam, ko jāt, un maize ar vīģēm puišiem, ko ēst, un vīns piekusušiem tuksnesī, ko dzert. Tad ķēniņš sacīja: Kur tad ir tava kunga dēls? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš paliek Jeruzālemē, jo viņš sacīja: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valstību. Tad ķēniņš sacīja uz Cību: redzi, tavs lai ir viss, kas Mefibošetam pieder. Un Cībus sacīja: es metos pie zemes, lai es žēlastību atrodu tavu acu priekšā, mans kungs un ķēniņ. Kad nu ķēniņš Dāvids nāca līdz Bahurim, redzi, tad no turienes izgāja vīrs no Saula nama radiem, Šimejus vārdā, Ģerus dēls. Viņš izgāja un iedams lādēja un mētāja akmeņiem Dāvidu un visus ķēniņa Dāvida kalpus, lai gan visi ļaudis un visi varenie gāja pa viņa labo un kreiso roku. Un Šimejus sacīja tā lādēdams: ej ārā, ej ārā, tu asinsvīrs, tu negantais! Tas Kungs liek pār tevi nākt visām Saula nama asinīm, kura vietā tu palicis par ķēniņu. Nu Tas Kungs valstību dod tavam dēlam Absalomam rokā. Un redzi, nu tu esi nelaimē, jo tu esi asinsvīrs. Tad Abišajus, Cerujas dēls, sacīja uz ķēniņu: kāpēc šim nosprāgušam sunim būs lādēt manu kungu, ķēniņu? Es noiešu un viņam noraušu galvu. Bet ķēniņš sacīja: kas man ar jums, jūs Cerujas dēli. Lai viņš lād, jo Tas Kungs viņam ir sacījis: lādi Dāvidu. Kas tad sacīs: kāpēc tu tā dari? Un Dāvids sacīja uz Abišaju un visiem saviem kalpiem: redzi, mans dēls, kas no manām miesām nācis, meklē manu dzīvību, vai ne nu jo vairāk šis Benjaminietis? Laid viņu mierā; lai lād, jo Tas Kungs viņam to ir licis. Varbūt Tas Kungs uzlūko manu noziegumu un Tas Kungs man šodien atkal atdos labumu viņa lāstu vietā. Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem pa ceļu, un Šimejus gāja gar kalnu, viņam iepretim, viņu lādēdams, un mētāja akmeņiem un putināja pīšļiem. Un ķēniņš nāca ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija piekusuši, un tur atspirdzinājās.