2. Samuēla 15:13-37
2. Samuēla 15:13-37 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: "Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam," - tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: "Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!" Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: "Redzi, tavi kalpi darīs visu, ko mūsu kungs, tas ķēniņš, vēlas!" Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakussievas, lai tās namu sargātu. Tā ķēniņš izgāja un visi ļaudis ar viņu, un viņi apstājās pie pēdējā nama. Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi un visi krētieši un plētieši, un arī visi gātieši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizgāja garām. Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: "Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa. Jo tu esi svešinieks un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas vietas. Tikai vakar tu esi atnācis, un vai tad šodien es tev lai lieku iet kopā ar mums! Es jau arī tikai eju, kur varu iet; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus brāļus! Žēlastība un miers lai ir ar tevi!" Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs,- nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!" Un Dāvids sacīja Itajam: "Nāc, iesim!" Tad Itajs no Gātas aizgāja garām ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa. Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un, kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš gāja pāri Kidronas ielejai, un arī visa tauta gāja pāri ceļā uz tuksnesi. Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi levīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; tad viņi nolika Dieva derības šķirstu zemē, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visi ļaudis bija no pilsētas izgājuši. Tad ķēniņš sacīja Cadokam: "Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu labvēlību Tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. Bet, ja Viņš sacīs tā: man nav nekādas patikas pie tevis,- tad redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!" Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: "Tu redzētāj, atgriezies vien pilsētā ar mieru, tu pats, Abjatārs, Ahimaācs, tavs dēls, Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums. Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, līdz kamēr no jums kāda vēsts atnāks, kas man dos ziņu." Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur. Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu, un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja. Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpiniekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: "Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!" Kad Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas. Un Dāvids viņam sacīja: "Ja tu nāksi man līdzi, tad tu man būsi par nastu, bet, ja tu atgriezīsies atpakaļ pilsētā un teiksi Absalomam: ķēniņ, es būšu tavs kalps! Un, kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps,- tad tu manā labā varētu izjaukt Ahitofela padomu. Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram! Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli - Ahimaācs, Cadoka dēls, un Jonatāns, Abjatāra dēls; un ar viņiem sūtiet man visu, ko vien jūs dzirdēsit." Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
2. Samuēla 15:13-37 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“ Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“ Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“ Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu. Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama. Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām. Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes. Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“ Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“ Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam. Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi. Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi. Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“ Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums. Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“ Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur. Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja. Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“ Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas. Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu, Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu. Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram! Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“ Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
2. Samuēla 15:13-37 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad nāca vēstnesis pie Dāvida un sacīja: visu Israēla vīru sirds pieķērusies Absalomam. Tad Dāvids sacīja uz visiem saviem kalpiem, kas pie viņa bija Jeruzālemē: ceļaties un bēgsim, citādi mums glābšanās nav Absaloma priekšā; ejat steigšus, ka viņš steigdamies mūs nepanāk un nepadara mums nelaimi un nekauj pilsētu ar zobena asmeni. Tad ķēniņa kalpi uz ķēniņu sacīja: tā kā mans kungs, ķēniņš, nodomā, redzi, mēs esam tavi kalpi. Un ķēniņš izgāja ar visu savu namu kājām. Un ķēniņš atstāja desmit liekas sievas, namu sargāt. Tā nu ķēniņš ar visiem ļaudīm kājām izgāja un apstājās pie pēdējā nama. Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzās, ir visi Krēti un visi Plieti ir visi Gatieši, sešsimt vīri, kas viņam no Gatas bija līdz nākuši, tie gāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gatas. Kam tu arīdzan mums gribi iet līdz? Ej atpakaļ un paliec pie ķēniņa, jo tu esi svešinieks un tik ienācējs savā vietā. Vakar tu esi atnācis, vai man šodien tevi būs maldināt, mums iet līdz? Jo es eju, kur varēdams; ej atpakaļ un ved savus brāļus līdz atpakaļ; žēlastība un uzticība lai ir ar tevi. Bet Itajus atbildēja ķēniņam un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, un kā mans kungs, ķēniņš, dzīvs, - tai vietā, kur mans kungs, ķēniņš, būs, lai būtu vai uz nāvi vai uz dzīvību, tur būs tavs kalps arīdzan. Un Dāvids sacīja uz Itaju: nāc tad, iesim! Tā Itajus no Gatas gāja līdz ar visiem saviem vīriem un ar visiem bērniem, kas pie viņa bija. Un visa zeme raudāja lielas raudas, un visi ļaudis gāja garām. Un ķēniņš gāja pāri pār Kidronas upi, un visi ļaudis gāja pāri pa ceļu uz tuksnesi. Un redzi, arī Cadoks tur bija ar visiem Levītiem, kas Dieva derības šķirstu nesa; un tie nolika Dieva šķirstu un Abjatars tur pienāca - kamēr visi ļaudis no pilsētas bija izgājuši. Tad ķēniņš sacīja uz Cadoku: nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā. Ja es žēlastību atradīšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš mani vedīs atpakaļ un man liks redzēt Viņu pašu ar Viņa dzīvokli. Bet ja Viņš tā sacīs: Man nav labs prāts pie tevis, - redzi, še es esmu, lai Viņš man dara, kā Viņam patīk. Un ķēniņš sacīja uz priesteri Cadoku: tu redzētāj, ej atpakaļ uz pilsētu ar mieru, un Ahimaācs, tavs dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, jūsu abi dēli ar jums. Redziet, es gaidīšu tuksnesī pie braslām, tiekams kāda vēsts no jums atnāks un man dos ziņu. Tā Cadoks un Abjatars Dieva šķirstu nesa atpakaļ uz Jeruzālemi un tur palika. Un Dāvids kāpa uz Eļļas kalnu un iedams raudāja un savu galvu bija aptinis un gāja pats basām kājām, arī ļaudis, kas pie viņa bija, ikkatrs savu galvu bija aptinis un gāja uz augšu un iedami raudāja. Un Dāvidam teica un sacīja: Ahitofels ir starp dumpiniekiem pie Absaloma. Tad Dāvids sacīja: Kungs, dari jel Ahitofela padomu par ģeķību! Kad nu Dāvids nāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad Hušajus, Arķiets, viņam nāca pretī ar saplēstiem svārkiem un zemi uz galvas. Un Dāvids uz to sacīja: ja tu man nāksi līdz, tad tu man būsi par nastu. Bet ja tu iesi atpakaļ pilsētā un sacīsi uz Absalomu: es būšu tavs kalps, ķēniņ, kā citkārt esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, - tad tu man iznīcināsi Ahitofela padomu. Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatars? Tāpēc visu, ko tu ķēniņa namā dzirdēsi, to saki priesteriem, Cadokam un Abjataram. Redzi, tur ir viņu abi dēli, Ahimaācs Cadoka, un Jonatāns, Abjatara dēls, caur tiem jūs visu, ko dzirdat, sūtat pie manis. Tā Hušajus, Dāvida draugs, gāja pilsētā, kad Absaloms nāca uz Jeruzālemi.