2. Samuēla 12:1-25
2. Samuēla 12:1-25 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Kad viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: "Divi vīri bija vienā pilsētā - viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un izaudzējis un kas bija pie viņa izaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, un pie viņa krūtīm gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un, kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam." Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!" Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: "Tu esi tas vīrs! Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es esmu tevi izglābis no Saula rokas. Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un, ja ar to visu nepietiktu, tad Es vēl šo un to pielikšu. Kāpēc tad tu esi noniecinājis Tā Kunga vārdu, darīdams to, kas ļauns Viņa acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Ūriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā." Tad Dāvids sacīja Nātānam: "Es esmu grēkojis pret To Kungu!" Un Nātāns atbildēja Dāvidam: "Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt! Bet, tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu Tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tāpēc arī dēlam, kas tev dzimis, neglābjami ir jāmirst!" Un, kad Nātāns atgriezās savā namā, tad Tas Kungs sita to bērnu, ko Ūrijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims. Un šī bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un, kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes. Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem. Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kā tad tagad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu! Bet Dāvids redzēja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: "Vai bērns ir nomiris?" Un tie viņam atbildēja: "Jā, viņš ir miris!" Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās, un pārmainīja savas drēbes, un iegāja Tā Kunga namā un pielūdza Viņu. Kad viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: "Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi." Bet viņš sacīja: "Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!" Un Dāvids nomierināja arī savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņu vārdā Salamans, un Tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņu vārdā Jedīdjā , pēc Tā Kunga vārda.
2. Samuēla 12:1-25 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida; kad nu viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: „Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, Bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.“ Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!“ Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tu esi tas vīrs! Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas. Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī; un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un ja ar to visu vēl nepietiek, tad Es vēl gribu šo un to pielikt. Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas Jauns vina acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Oriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva! Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!“ Tad Dāvids sacīja Nātānam: „Es esmu grēkojis pret to Kungu!“ Un Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tad nu tas Kungs ari tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt! Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaid-niekiem Viņu zaimot, tad ari dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!“ Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims. Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes. Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem. Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“ Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“ Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“ Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“ Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ.
2. Samuēla 12:1-25 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Tas Kungs sūtīja Nātanu pie Dāvida. Un tas gāja pie viņa un uz to sacīja: divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Un bagātam bija ļoti daudz avju un vēršu. Bet nabagam nebija it nekā kā viens vienīgs jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis, un tas pie viņa bija uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa kumosa un dzēra no viņa biķera un gulēja viņa klēpī un bija viņam tā kā bērns. Kad nu pie bagātā vīra atnāca ceļinieks, tad tam bija žēl ņemt no savām avīm un no saviem vēršiem, ko laba sataisīt ceļiniekam, kas pie viņa bija atnācis, un viņš ņēma nabaga vīra jēriņu un to sataisīja vīram, kas pie viņa bija atnācis. Tad Dāvids dusmās iedegās pret to vīru varen ļoti un viņš sacīja uz Nātanu: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, vīrs, kas to darījis, pelnījis nāvi. Un jēru tam būs četrkārtīgi atdot, tāpēc ka viņš tā darījis un ka nav žēlojis. Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: tu esi tas vīrs. Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi par ķēniņu esmu svaidījis Israēlim, un tevi esmu izpestījis no Saula rokas, Un tev esmu devis tava kunga namu, un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es tev esmu devis arī Israēla un Jūda namu. Un ja tas vēl nepietiek, tad Es šo un to vēl gribēju pielikt. Kāpēc tu tad Tā Kunga vārdu esi laidis pār galvu, darīdams, kas ļauns priekš Viņa acīm? Hetieti Ūriju tu esi nokāvis ar zobenu un viņa sievu sev ņēmis par sievu, bet viņu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Nu tad zobens neatstāsies no tava nama ne mūžam, tāpēc ka tu Mani esi nicinājis un hetieša Ūrijas sievu ņēmis sev par sievu. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi no tava paša nama un ņemšu tavas sievas tavu acu priekšā un tās došu tavam tuvākam; tas pie tavām sievām gulēs pašā saulē. Jo tu to esi darījis slepeni, bet Es to darīšu visa Israēla priekšā un pašā saulē. Tad Dāvids sacīja uz Nātanu: es esmu grēkojis pret To Kungu. Un Nātans sacīja uz Dāvidu: tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus ir atņēmis; tev nebūs mirt. Tomēr tāpēc ka tu caur šo lietu Tā Kunga ienaidniekiem esi devis tiešām iemeslu zaimot, tad arī dēlam, kas tev dzimis, būs mirt. Un Nātans gāja savā namā. Un Tas Kungs sita bērnu, ko Ūrijas sieva Dāvidam bija dzemdējusi, ka tas palika ļoti slims. Un Dāvids meklēja Dievu par to bērnu, un Dāvids gavēja un iegāja un gulēja par nakti pie zemes. Tad visi viņa nama vecaji gāja pie viņa un viņu gribēja uzcelt no zemes, bet viņš negribēja un neēda maizes ar tiem. Un septītā dienā bērns nomira. Un Dāvida kalpi bijās viņam sacīt, ka bērns miris. Jo tie sacīja: redzi, kamēr bērns vēl bija dzīvs, tad mēs ar viņu runājām, un viņš negribēja mūsu balsi klausīt, kā tad lai viņam sakām, ka bērns miris, lai viņš nepadara ko ļauna? Bet Dāvids redzēja, ka viņa kalpi klusiņām savā starpā runāja, un Dāvids manīja, ka bērns miris. Un Dāvids sacīja uz saviem kalpiem: vai bērns miris? Un tie sacīja: miris. Tad Dāvids cēlās no zemes un mazgājās un svaidījās un pārmija savas drēbes un gāja Tā Kunga namā un pielūdza. Pēc viņš nāca savā namā un pavēlēja, lai viņam maizi ceļ priekšā, un ēda. Tad viņa kalpi uz viņu sacīja: kas tas ir, ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tad tu gavēji un raudāji, un kad nu bērns miris, tad tu celies un ēdi maizi? Un viņš sacīja: kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju, kas var zināt, vai Tas Kungs par mani neapžēlosies, ka bērns paliek dzīvs. Bet kad tas nu miris, kāpēc man būs gavēt? Vai es to vēl varēšu vest atpakaļ? Es gan iešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ negriezīsies. Un Dāvids iepriecināja Batsebu, savu sievu, un iegāja pie tās un gulēja pie tās. Un tā dzemdēja dēlu un tas nosauca viņa vārdu Salamans. Un Tas Kungs to mīlēja. Un viņš deva pavēli caur pravieti Nātanu, un šis nosauca viņa vārdu JedidJa (t.i. Dieva mīlēts) Tā Kunga dēļ.