2. Samuēla 11:1-27
2. Samuēla 11:1-27 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: "Es esmu grūta." Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: "Atsūti hetieti Ūriju pie manis!" Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: "Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?" Un Dāvids sacīja Ūrijam: "Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!" Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?" Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: "Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!" Tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu." Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: "Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!" Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies, tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: "Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? - tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis." Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. Un vēstnesis sacīja ķēniņam: "Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai. Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu." Tad Dāvids sacīja vēstnesim: "Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! - Un tā iedrošini viņu!" Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.
2. Samuēla 11:1-27 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un kad gads bija pagājis, tad tanī laikā, kad ķēniņi mēdz iziet laukā, lai karotu, arī Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļamvietas un pastaigājās šurpu un turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgā-jamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Bliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu un lika viņam paziņot: „Es esmu grūta!“ Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: „Atsūti hetieti Ūriju pie manis!“ Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: „Kā labi klājas Joābam, kā klājas kara turiem, un kā labi veicas karā?“ Un Dāvids sacīja Ūrijam: „Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!“ Un kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. Kad nu tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?“ Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: „Ir Dieva šķirsts, ir Israēls, ir Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!“ Tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.“ Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākošo dienu Jeruzālemē. Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļas vietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūrijas starpniecību. Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: „Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!“ Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pre-tinieki. Kad nu pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. Kad nu Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija kara laukā norisinājušies, Tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: „Kad tu būsi pabeidzis visus kaja notikumus izstāstīt, tos ķēniņam ziņodams, Un kad ķēniņš pašreiz iedegsies dusmās, un viņš tev jautās: Kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas ņostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelechu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? Tad tikai saki: Ari tavs kalps, hetietis Ūrija, krita.“ Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. Un vēstnesis sacīja ķēniņam: „Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, un tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai, Tad strēlnieki sāka šaut no muj-iem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.“ Tad Dāvids sacīja vēstnesim: „Saki tā Joābam: Lai tev tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! —Un tā tev būs viņu iedrošināt!“ Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. Un kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika tam Kungam.
2. Samuēla 11:1-27 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un kad gads bija pagājis, laikā, kad ķēniņi mēdz iziet karā, tad Dāvids sūtīja Joabu un savus kalpus viņam līdz un visu Israēli, un tie postīja Amona bērnus un apmetās pret Rabu; bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un notikās ap vakara laiku, ka Dāvids cēlās no savas gultas un staigāja pa ķēniņa nama jumtu un redzēja no jumta sievu mazgājamies, un šī sieva bija ļoti skaista no skata. Un Dāvids nosūtīja un lika vaicāt pēc tās sievas; tad sacīja: tā ir Batseba, Elijama meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un to lika atvest, un tā nāca pie viņa un viņš pie tās gulēja, un kad viņa no savas nešķīstības bija šķīstījusies, tad viņa atkal gāja mājās. Un tā sieva tapa grūta. Tad viņa nosūtīja un deva Dāvidam ziņu un sacīja: es esmu grūta. Tad Dāvids sūtīja pie Joaba sacīdams: sūti hetieti Ūriju pie manis. Un Joabs sūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids vaicāja: kā iet Joabam, kā iet ļaudīm un kā iet karā. Un Dāvids sacīja uz Ūriju: noej savā namā un mazgā savas kājas. Un kad Ūrija no ķēniņa nama izgāja, tad aiz viņa ķēniņa dāvanas tapa nestas. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā ar visiem sava kunga kalpiem un negāja mājās. Un Dāvidam deva ziņu un sacīja: Ūrija nav gājis uz mājām. Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: Vai tu nenāci no ceļa? Kāpēc tu nenoej savā namā? Un Ūrija sacīja uz Dāvidu: Dieva šķirsts un Israēls un Jūda paliek teltīs, un mans kungs Joabs un mana kunga kalpi mīt laukā; vai tad es ietu mājās ēst un dzert un pie savas sievas gulēt? Tik tiešām kā tu dzīvs un tava dvēsele dzīva, es to nedarīšu. Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: paliec arī šodien šeitan, tad es tev rīt atlaidīšu. Tā Ūrija palika Jeruzālemē šo un otru dienu. Un Dāvids to aicināja, ka tas viņa priekšā ēda un dzēra, un viņš to piedzirdināja. Un vakarā viņš izgāja apgulties savās cisās ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja mājās. Un otrā rītā Dāvids rakstīja vēstuli Joabam un to sūtīja caur Ūriju. Un vēstulē viņš tā bija rakstījis: nostādiet Ūriju vietā, kur visgrūtākā kaušanās, un novēršaties aiz viņa, ka viņš top kauts un mirst. Un notikās, kad Joabs to pilsētu aplenca, tad viņš nostādīja Ūriju tādā vietā, kur viņš zināja, ka tur bija stipri vīri. Kad nu pilsētas vīri izgāja un ar Joabu kāvās, tad krita kādi no ļaudīm, no Dāvida kalpiem, un hetietis Ūrija arī nomira. Tad Joabs sūtīja un deva Dāvidam ziņu par visām karalietām. Un viņš pavēlēja tam vēstnesim un sacīja: kad tu būsi ķēniņam izstāstījis visas karalietas, Un ķēniņam dusmas celsies un viņš uz tevi sacīs: kāpēc jūs tik tuvu pie pilsētas esat gājuši kauties? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelehu, JerubBaāla dēlu, ir nokāvis? Vai sieva uz viņu nemeta dzirnu akmeni no mūra, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc esat gājuši tik tuvu pie mūra? Tad saki: tavs kalps, hetietis Ūrija, arīdzan nomiris. Un vēstnesis nogāja un nāca un stāstīja Dāvidam visu, par ko Joabs viņu bija sūtījis. Un vēstnesis sacīja uz Dāvidu: tie vīri bija stiprāki nekā mēs, un iznāca pret mums laukā, bet mēs viņiem pretī turējāmies līdz pat vārtu durvīm. Tad strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, ka kādi no ķēniņa kalpiem nomira, Un tavs kalps hetietis Ūrija, arīdzan nomiris. Tad Dāvids sacīja uz to vēstnesi: Tā saki uz Joabu: lai tev sirds neēdās šīs lietas dēļ, jo zobens rij te šo, te citu, stāvi jo stipri karā pret pilsētu un izposti to, - un tā iedrošini viņu. Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad viņa gaudās par savu kungu. Un kad gaudu laiks bija pagājis, tad Dāvids nosūtīja un to ņēma savā namā, un tā viņam palika par sievu un viņam dzemdēja dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids darīja, Tam Kungam nepatika.