2. Ķēniņu 19:1-37
2. Ķēniņu 19:1-37 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu, un devās uz Tā Kunga namu. Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārvaldnieku Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu, un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie viņam sacīja: "Tā Hiskija liek tev sacīt: šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt. Bet varbūt Tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēļ, kurus Viņš pats, Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par pārējiem, kas vēl palikuši!" Kad ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas, tad Jesaja tiem sacīja: "Nonesiet savam kungam šādu atbildi: tā saka Tas Kungs: nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!" Kad Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas savas teltis aizcēlis projām. Un, kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, - tad viņš sūtīja vēlreiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt: "Tā sakiet Hiskijam, Jūdas ķēniņam: lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asīrijas ķēniņa rokā! Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi ir darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? Vai tad tos izglāba citu tautu dievi, kurus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?" Kad ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz Tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta Tā Kunga priekšā. Tad Hiskija lūdzās Tā Kunga priekšā, sacīdams: "Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi! Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! Atver Savas acis, ak, Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! Patiesi, ak, Kungs, Asīrijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi Tu, ak, Kungs, esi Dievs!" Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to Es esmu dzirdējis! Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita! Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto! Ar savu vēstnešu muti tu esi To Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām! Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros. Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu Savu kāsi tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis! Un lai tas būtu tev, Hiskija, par zīmi: šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā ataugu; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet, un apstādiet vīna dārzus un ēdiet tā augļus. Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums, tas izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē, jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs Tā Kunga Cebaota degsme! Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir Tā Kunga lēmums. Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad!" Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem. Tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, gāja prom un aizgāja un griezās atpakaļ uz savām mājām un palika Ninivē. Bet, kad viņš tur kādreiz bija Nisroha, sava dieva, svētnīcā, lai to pielūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.
2. Ķēniņu 19:1-37 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un devās uz tā Kunga namu. Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārraugu Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie viņam sacīja: „Tā Hiskija liek tev sacīt: Šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt. Bet varbūt, ka tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asirijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēl, kurus Viņš pats, tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par atlikušiem, kas vēl palikuši!“ Kad nu ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas, Tad Jesaja tiem sacīja: „Nonesiet savam kungam šādu atbildi: Tā saka tas Kungs: Nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asirijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies at-pakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!“ Kad nu Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asirijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lachišas savas teltis aizcēlis projām. Un kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: Redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, tad viņš sūtīja vēl reiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt: Nonesiet Jūdas ķēniņam Hiskijam šādu vēstījumu: „Lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asirijas ķēniņa rokā! Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asirijas ķēniņi ir darījuši visām citām zemēm, tās pilnīgi izpostīdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? Vai tad tos izglāba pagānu tautu dievi, kupus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?“ Kad nu ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta tā Kunga priekšā. Tad Hiskija lūdzās tā Kunga priekšā, sacīdams: „Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē; Tu esi radījis debesis un zemi! Pievērs, ak Kungs, savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kupus Sanheribs ir rakstā lietojis, lai zaimotu dzīvo Dievu! Patiesi, ak Kungs, Asirijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, Un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. Bet nu tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka Tu, ak Kungs, esi vienīgi Dievs!“ Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kas zīmējas uz lūgumu, ar kādu tu esi grie-zies pie Manis, zīmējoties uz Asirijas ķēniņu Sanheribu, tad to Es esmu dzirdējis! Šis ir tas vārds, ko tas Kungs, mūsu Dievs par viņu ir sarijis: Tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata savu galvu Jeruzālemes meita! Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi niecinājis, un pret ko tu esi tik augstu pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? —Pret Israēla Svēto! Ar savu vēstnešu muti tu esi to Kungu apmēdījis un esi sacījis: Ar saviem kapa ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libanona augstākai virsotnei un es izcērtu viņas visaugstākos ciedru kokus un visizlasī-tākās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām! Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, ko Es esmu tagad izvedis, ka tu vari likt, lai stipri nocietinātas pilsētas kļūst par akmeņu kaudzēm. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta, un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros. Un Es pazīstu ir tavu apmešanos, ir iziešanu ārā, ir tavu pārnākšanu, un tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kupi tu esi atnācis! Un tas lai būtu tev, Hiskija, par zīmi: Šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā atzāles; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet un apstādiet vīna kalnus un ēdiet tā augļus. Un tad dzīvs palikušais atlikums no Jūdas nama izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē, Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs tā Kunga Cebaota degsme! Tāpēc tā saka tas Kimgs, attiecoties uz Asirijas ķēniņu: Viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! Pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir tā Kunga lēmums. — Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu, Sevis labad, un sava kalpa Dāvida labad!“ Un tanī pašā naktī izgāja tā Kunga eņģelis un nogalināja asiriešu nometnē simtu astoņdesmit piecus tūk-stošus vīrus; un kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem. Tad Sanheribs, Asirijas ķēniņš, izvilka savu telšu mietus un aizgāja, un griezās atpakaļ uz savām mājām, un apmetās Ninivē. Bet kad viņš tur kādreiz bija Nisrocha, sava dieva, svētnīcā, lai to pie-lūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelechs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.
2. Ķēniņu 19:1-37 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un gāja Tā Kunga namā, Un sūtīja nama uzraugu Eliakimu un skrīveri Šebnu un vecākos priesterus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie uz viņu sacīja: tā saka Hizkija: šī diena ir bēdu un soda un kauna diena. Jo bērni nākuši uz dzimšanu un spēka nav dzemdēt. Vai Tas Kungs, tavs Dievs, nedzirdēs visus Rabšakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot Dzīvo Dievu, un nepārmācīs par vārdiem, ko Viņš dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs? Tāpēc celies un lūdz par atlikušiem, kas vēl atrodas. Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas. Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums savam kungam būs sacīt: tā saka Tas Kungs: “Nebīsties par vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši. Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumu un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam savā zemē likšu krist caur zobenu.” Kad nu Rabšakus gāja atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas jau bija aizgājis. Un kad viņš par Tirhaku, Etiopijas ķēniņu, dzirdēja sakām: redzi, viņš ir izgājis ar tevi karot, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja: Tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netaps rokā dota Asīrijas ķēniņam. Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties? Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostījuši, Gozanu un Haranu un Recefu un Ēdena bērnus, kas bija Telasarā? Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Henas un Ivas ķēniņš? Kad nu Hizkija bija dabūjis vēstuli no vēstnešu rokas un izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija to atvēra Tā Kunga priekšā. Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi. Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi un dzirdi Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot Dzīvo Dievu! Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši pagānus un viņu zemi, Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nav dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir izpostījuši. Nu tad, Kungs, mūsu Dievs, izpestī mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu, ak Kungs, vien esi Dievs. Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, to Es esmu klausījis. Šis ir vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, aiz tevis krata galvu Jeruzālemes meita. Ko tu esi apsmējis un zaimojis un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret Svēto Israēlā. Caur saviem vēstnešiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar saviem ratu pulkiem es uzkāpu kalnu galos, Libānus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz paša gala mājoklim, līdz viņa meža lepnumiem. Es roku un dzeru svešus ūdeņus, un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes. Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies? Tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, tie bija kā zāle laukā un kā uzzēlis zaļums un kā zāle uz jumtiem un kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros. Un Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un tev likšu griezties atpakaļ pa ceļu, kur tu esi nācis. Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu, un otrā gadā ataugu, un trešajā gadā sējiet un pļaujiet un stādiet vīna dārzus un ēdiet viņu augļus. Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup; Jo no Jeruzālemes izies atlikuši, un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš nenāks šai pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni. Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs. Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. Un tai pašā naktī notikās, ka Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asīriešu nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija miroņu pilns. Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē. Un notikās, kad viņš pielūdza Nisroha, sava dieva, namā, tad Adramelehs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararata zemi. Un viņa dēls Esarhadons palika par ķēniņu viņa vietā.