2. korintiešiem 4:1-18
2. korintiešiem 4:1-18 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam, bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tātad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos. Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, zinādami, ka Tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs Savā priekšā kopā ar jums. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
2. korintiešiem 4:1-18 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tādēļ, šinī amatā stāvēdami, kas mums uzticēts no žēlastības, mēs nepiekustam, Bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, Kuriem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, iai spēka pārpilnība būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai ari Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tā tad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos. Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: „Es ticēju, tāpēc es runāju,“ arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, Zinādami, ka tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs savā priekšā kopā ar jums. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība, vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, Ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
2. korintiešiem 4:1-18 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tādēļ, ka mums šī kalpošana ir pēc mums dotās žēlastības, mēs nepiekūstam. Bet mēs atsakām slepenai bezkaunībai, nestaigādami viltībā, nedz Dieva vārdu pārgrozīdami, bet ar patiesības parādīšanu darīdami paši sevi, pieņēmīgus ikkatra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegts tiem, kas pazūd; Kuros šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, lai tiem nespīd godības pilns evaņģēlija spožums no Kristus, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu; bet sevi, ka esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsas, ļauj gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību Jēzus Kristus vaigā. Bet mēs šo dārgumu turam mālu traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr nenospaidīti; mēs esam neziņā, bet tomēr neesam izmisuši; Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. Mēs arvien Tā Kunga Jēzus miršanu visur līdz nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās. Jo kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādās mūsu mirstamās miesās. Tātad nāve ir spēcīga mūsos, bet dzīvība jūsos. Bet kad mums ir tas pats ticības gars, tā kā stāv rakstīts: “Es esmu ticējis, tāpēc es esmu runājis”; tad mēs arī ticam, tāpēc arī runājam, Zinādami, ka Tas, kas To Kungu Jēzu ir uzmodinājis, arī mūs caur Jēzu uzmodinās un līdz ar jums stādīs priekšā. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, ka žēlastība vairodamies pie daudziem vairotu pateicību Dievam par godu. Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr iekšējais jo dienas jo vairāk atjaunojās. Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums rada neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.