1. Samuēla 25:1-39
1. Samuēla 25:1-39 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apglabāja Rāmā, viņa dzimtajā vietā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis. Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija no kālebu cilts, varmācīgs un ļauns. Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis, tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas. Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka atrod!" Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu. Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?" Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus. Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!" Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām. Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos izsmēja. Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties." Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem. Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica. Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, es esmu velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu vienīgu, kas vīriešu kārtas!" Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei. Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus! Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru, uz Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un ģeķība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, gan netiku redzējusi. Un tagad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un tagad, lai taviem ienaidniekiem un visiem, kuri pret manu kungu domā ļauni, klājas tāpat kā Nābalam! Un šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuri seko manam kungam viņa ceļos. Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala. Un, ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēseli izlingos kā no lingas! Kad Tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar Savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un, kad Tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi." Tad Dāvids sacīja Abigailai: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī! Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu! Un patiesi, tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani aizkavējis tev ļaunu darīt: ja tu nebūtu steigusies un nākusi man pretī, tad Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas vīriešu kārtas!" Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu." Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals bija visai priecīgā omā. Bet, tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai. Bet, kad nākamā rītā Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens. Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam un kas Savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba; Tas Kungs Nābala ļaunam darbam ir licis krist uz viņa paša galvu!" Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.
1. Samuēla 25:1-39 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apraka tā dzimtenē Rāmā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis. Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija—Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija varmācīgs un ļauns savās izdarībās, īsts kālebietis. Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals patreiz cērp savas aitas, Tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: „Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas? Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder! Bet tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Kad nu tolaik tavi gani bija pie mums, tad mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pateiks! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, kas tev ir taisni pie rokas!“ Kad nu Dāvida puiši bija atnākuši un visus šos vārdus Dāvida uzdevumā pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu. Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: „Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuji aizbēg no saviem kungiem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuju es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?“ Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz sava ceļa, un tie pagrieza viņam muguru un nāca un izstāstīja Dāvidam pēc savas atgriešanās visu, kas bija norisinājies. Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: t.i. No Kāleba cilts. „Apjoziet ikviens savu zobenu!“ Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup, —kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām. Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem bija paguvis pastāstīt: „Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlē-jumus, bet viņš tos rupji izbāra. Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi; tie mūs nav nemaz apsmējuši, un mēs arī neko nepazaudējām visu laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktis, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. Un nu tagad vēro un redzi pati, ko tu vari darīt, jo nenoliedzami mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir ļaunuma apsēsts vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties.“ Tad Abigaila steidzās un ņēma divsimt maizes, un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts kaltētu vīnogu ķekaru, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem. Un viņa sacīja saviem puišiem: „Izejiet man pa priekšu, bet, redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!“ Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica. Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad, redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. Bet Dāvids bija pie sevis apsvēris: „Tiešām, es esmu par velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara vai nu šā, vai tā, vai arī vēl ko pieliek, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz nākamam ritam agri kaut vai vienu vienīgu vīrieti atstātu pāri!“ Kad nu Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā ar savu vaigu pie zemes un nometās ar savu seju smiltīs. Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: „Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus! Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo Jaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un niekkalbība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi. Un tagad, lai nu kā, mans kungs, tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un pašlaik lai tā kā Nābalam klājas arī taviem ienaidniekiem un visiem tiem, kuri pret manu kungu domā ļauni! Un nu, šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kufi seko manam kungam viņa ceļos. Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: gan jau tas Kungs nenoliedzami uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala. Un ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvo dvēseļu kūlītī, kas pieder tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēsele tiks kā ar lingu laista no lingas metēja rokas un tālu prom aizmesta! Kad nu tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, Tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un kad tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi!“ Tad Dāvids sacīja Abigailai: „Slavēts lai ir tas Kungs. Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis! Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu! Un patiesi, tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani ir aizkavējis, ka es tev ļaunu nenodaru: ja tu nebūtu steigusies un nebūtu nākusi man pretī, tad visā nopietnībā Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas ir vīriešu kārtas!“ Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: „Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!“ Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals atradās visai priecīgā omā. Bet tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai. Bet kad nākamā rīta Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens. Un pēc kādām desmit dienām tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: „Slavēts ir tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam, un kas savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba, un ka tas Kungs Nābala paša laimam darbam ir licis krist uz viņa galvu!“ —Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.
1. Samuēla 25:1-39 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Samuēls nomira un viss Israēls sapulcējās un žēlojās par to un to apraka viņa namā Rāmatā. Tad Dāvids nogāja uz Pārana tuksnesi. Un viens vīrs bija Maonā, kam saimniecība bija Karmelī; un tas vīrs bija ļoti bagāts, un tam bija trīstūkstoš avis un tūkstoš kazas. Un tas bija Karmelī, savas avis cirpt. Un tam vīram bija vārds Nābals, un viņa sievai bija vārds Abigaīle, un sieva bija ļoti gudra padomā un skaista augumā. Bet tas vīrs bija pikts un ļauns savos darbos un no Kāleba bērniem. Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals savas avis cirpa, Tad viņš sūtīja desmit puišus un sacīja puišiem: ejat uz Karmeli un ejat pie Nābala un sveicinājiet viņu no manas puses, Un sakāt: Dievs palīdz, miers lai ir ar tevi un miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! Un nu es esmu dzirdējis, ka tev ir avju cirpēji. Tad nu tavi gani pie mums ir bijuši, mēs tiem nekā ļauna neesam darījuši, tiem arī nekas nav zudis visu laiku, kamēr tie Karmelī bijuši. Vaicā savus puišus, tad tie tev to sacīs. Lai tad tie jaunekļi žēlastību atrod tavu acu priekšā, jo mēs labā dienā esam atnākuši. Dod jel saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam, kas tev pie rokas. Kad nu Dāvida puiši bija nākuši un šos vārdus uz Nābalu no Dāvida puses runājuši, tad tie palika klusu. Bet Nābals atbildēja Dāvida kalpiem un sacīja: kas tas tāds Dāvids un kas tas tāds Isajus dēls? Šinī laikā ir daudz kalpu, kas no saviem kungiem aizbēg. Vai tad es savu maizi un ūdeni un savus lopus ņemšu, ko es saviem cirpējiem esmu kāvis, un došu vīriem, ko es nepazīstu, no kurienes tie ir? Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz savu ceļu un gāja atpakaļ un nāca un atsacīja viņam visus šos vārdus. Tad Dāvids sacīja uz saviem vīriem: apjoziet ikviens savu zobenu. Tad ikviens apjoza savu zobenu. Un Dāvids apjoza arīdzan savu zobenu, un tie devās uz augšu, Dāvidam sekoja pie četrsimt vīru, un divsimt palika pie rīkiem. Bet Abigaīlei, Nābala sievai, viens no puišiem to stāstīja un sacīja: redzi, Dāvids ir vēstnešus sūtījis no tuksneša un mūsu kungu licis sveicināt, bet viņš tos izbāra. Bet tie vīri mums ir bijuši ļoti labi, un mums nekā ļauna nav darījuši un mums nekas nav zudis visu laiku, kad mēs pie tiem mituši, kad bijām laukā. Tie mums bijuši par mūri gan naktīm, gan dienām, visu laiku, kad mēs pie tiem bijuši, avis ganīdami. Un nu ņem vērā un raugi, ko tu dari, jo nelaime būs gatava pret mūsu kungu un pret visu viņa namu, un tas ir netikls vīrs, ka viņam nekā nevar sacīt. Tad Abigaīle steidzās un ņēma divsimt maizes un divus ādas traukus ar vīnu un piecas kautas avis un piecus pūrus miltu un simts rozīņu raušu un divsimt vīģu raušu, un to krāva uz ēzeļiem. Un tā sacīja uz saviem puišiem: noejat manā priekšā, redzi, es būšu aiz jums. Bet savam vīram Nābalam, viņa par to tam nedeva ziņas. Kad nu viņa uz ēzeļa jādama nonāca pakalnā, meža ēnā, redzi, tad Dāvids ar saviem vīriem nonāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. Bet Dāvids bija sacījis: tiešām, es esmu velti sargājis visu, kas šim pieder tuksnesī, un tam nekas nav zudis no tā, kas viņam bija, bet viņš man maksā ļaunu par labu. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem šā un tā dara, ja es no visa, kas viņam pieder, līdz rītam vienu atlicināju, kas mīž pie sienas. Kad nu Abigaīle Dāvidu redzēja, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un Dāvida priekšā krita uz savu vaigu un metās pie zemes. Un tā krita viņam pie kājām un sacīja: ak mans kungs, pielīdzini man, man to noziegumu, un lai jel tava kalpone tavām ausīm runā, un klausi tavas kalpones vārdus! Mans kungs, nedusmojies, lūdzams, par šo netiklo vīru, par Nābalu, jo viņš ir tāds, kā viņa vārds skan; Nābals (ģeķis) viņa vārds un ģeķība ir pie viņa, un es, tava kalpone, sava kunga puišus neesmu redzējusi, ko tu esi sūtījis. Nu tad, mans kungs, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir noturējis, ka tu neesi nācis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku, un nu, kā Nābals, tā lai top tavi ienaidnieki un tie, kas pret manu kungu ļaunu domā. Un šī nu ir tā svētība, ko tava kalpone savam kungam ir atnesusi; lai to dod puišiem, kas manam kungam seko. Piedod, lūdzams, tavai kalponei to pārkāpumu; jo Tas Kungs tiešām manam kungam dos pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karu, un nekāds ļaunums tevi neaizņems ne mūžam. Un kad kāds cilvēks pret tevi celsies, tevi vajāt un tavu dvēseli meklēt, tad mana kunga dvēsele būs iesieta tai dzīvo (dvēseļu) kūlītī pie Tā Kunga, tava Dieva, bet tavu ienaidnieku dvēsele taps kā no lingas izlingota. Kad nu Tas Kungs manam kungam visu to labu darīs, ko Viņš par tevi runājis, un tevi cels par valdnieku pār Israēli, Tad manam kungam nebūs šis grēks un šis sirds grūtums, ka tu velti būtu asinis izlējis, un ka mans kungs pats sev būtu palīdzējies; un kad Tas Kungs manam kungam labu darīs, tad tu pieminēsi savu kalponi. Tad Dāvids sacīja uz Abigaīli: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien man pretī sūtījis. Un slavēts lai ir tavs padoms, un svētīta esi tu pati, ka tu man šodien noturējusi, ka neesmu nācis asinsgrēkā, un ka ar savu roku neesmu atriebies. Jo patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvs, kas mani noturējis tev ļaunu darīt; ja tu nebūtu steigusies un man pretī nākusi, tad Nābalam nebūtu atlicis līdz rīta gaismai neviens, kas mīž pie sienas. Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un uz to sacīja: ej ar mieru atkal savās mājās! Redz, es tavu balsi esmu klausījis un tavu lūgšanu pieņēmis. Kad nu Abigaīle pie Nābala nāca, redzi, tad tam bija dzīres savā namā, tāpat kā ķēniņa dzīres, un Nābala sirds priecājās pie sevis, un viņš bija ļoti piedzēries. Bet viņa tam ne vārda nesacīja, ne maza, ne liela, līdz rīta gaismai. Un notikās rītā, kad vīns no Nābala bija izgājis, tad viņa sieva tam visu to stāstīja. Tad viņa sirds viņā pamira, un viņš kļuva kā akmens. Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. Kad Dāvids dzirdēja, Nābalu esam mirušu, tad viņš sacīja: slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu pie Nābala atriebis un Savu kalpu noturējis no ļauna, un ka Tas Kungs Nābalam to ļaunu uz viņa galvu maksājis. Un Dāvids nosūtīja un runāja uz Abigaīli, ka viņš to ņemtu par sievu.