1. Samuēla 14:1-46
1. Samuēla 14:1-46 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica. Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti. Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes - viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai vārds bija Sene. Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu. Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm." Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi." Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot. Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem. Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme." Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies." Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!" Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam. Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā. Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas. Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu, tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem. Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!" Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums. Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē. Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai. Un tanī dienā Israēla vīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: "Nolādēts tas vīrs, kas ko ēdīs, pirms nāks vakars un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!" Un tā neviens no viņiem neaiztika ēdamo. Un visa tauta devās mežā, un tur bija medus uz lauka. Kad ļaudis ienāca mežā, redzi, tur pilēja medus, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo viņi bijās lāsta. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs bija uzlicis lāstu tautai, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca to medus šūnās un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras. Tad kāds no ļaudīm ieminējās, sacīdams: "Tavs tēvs likdams uzlika lāstu tautai, sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas šodien ko ēd!" Un tā tauta nogura. Tad Jonatāns sacīja: "Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis. Bet cik daudz labāk vēl būtu bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši; tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela." Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši. Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm. Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: redzi, tauta apgrēkojas pret To Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm, - tad viņš sacīja: "Jūs esat noziegušies! Atveliet man tagad šurp lielu akmeni!" Un Sauls sacīja: "Iejaucieties ļaužu vidū un sakiet tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret To Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!" Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva. Tad Sauls uzcēla altāri Tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Tam Kungam. Un Sauls sacīja: "Dzīsimies filistiešiem pakaļ šai naktī un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem dzīvu nevienu!" Un tie sacīja: "Dari, kā tev patīk." Bet priesteris teica: "Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā." Kad Sauls prasīja Dievam: "Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?" - tad Tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja. Tad Sauls sacīja: "Nāciet šurp, visi tautas vadoņi, meklējiet un izdibiniet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks! Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, jebšu tas būtu mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!" Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja. Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: "Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē." Bet kara tauta Saulam atbildēja: "Dari, kā tev patīk." Tad Sauls sacīja Tam Kungam, Israēla Dievam: "Dari zināmu patiesību!" Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas. Tad Sauls pavēlēja: "Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!" Un mesli krita par ļaunu Jonatānam. Un Sauls vaicāja Jonatānam: "Saki man, ko tu esi izdarījis?" Un Jonatāns viņam sacīja: "Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?" Tad Sauls sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!" Tad ļaudis iebilda un sacīja Saulam: "Vai Jonatānam ir jāmirst, kas Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ne matam nebūs nokrist no viņa galvas! Jo viņš to šodien ir veicis kopā ar Dievu." Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst. Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās paši savās vietās.
1. Samuēla 14:1-46 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: „Nāc, mēģināsim tuvoties fili-stiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē!“ Bet savam tēvam viņš nekā neteica. Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātu ābolu koka, kas atrodas Migronā; un karotāju vīru, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti. Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija tā Kunga priestera Šilo svētnīcā, Eļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet tauta nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja pāri tikt, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes, —viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai bija vārds Sene. Viena slējās stāvi pret ziemeļiem pret Mikmašu, otra pret dienvidiem—pret Gibeu. Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: „Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt, ka tas Kungs dos mums veiksmi, jo tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.“ Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: „Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi.“ Tad Jonatāns sacīja: „Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot. Un ja gadītos, ka tie mums uzsauc: Stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, —tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim pie viņiem kalnā. Bet ja atkal gadītos, ka tie mums saka: Nāciet pie mums kalnā, —tad kāpsim augšā, jo tad tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme!“ Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: „Redzi, ebrēji nāk arā no alām, kur tie bija paslēpušies!“ Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: „Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim piemiņai labu mācību!“ Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: „Kap man pakaļ, jo tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!“ Tad Jonatāns rāpās ar rokām un ar kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos pieveica galīgi. Un notika, ka pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru laukumā, kas bija pus vēršu jūga birzes lielumā. Tad nometnē izcēlās izbailes ir ļaudīs, ir kareivjos; pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; pie tam zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas. Kad nu Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, kā tas pulks tur šķīda un klīda, līdz izjuka galīgi, Tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: „Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!“ Un tie nostājās rindās, un, redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: „Atnes šurp Dieva šķirstu“, jo Dieva šķirsts bija tolaik pie Israēla bērniem. Un kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: „Apturi savu roku!“ Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi tur bija jau zobens pret zobenu un visai liels apjukums. Un arī ebrēji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē. Tāpat arī visi Israēla viri, kas savrup bija paslēpušies Ēfraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami. Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai. Un tanī dienā Israēla karavīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: „Nolādēts tas vīrs, kas ēdīs maizi, pirms nāks vakars, un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!“ Un tā neviens no viņiem neaiztika maizi. Un visa tauta devās mežā, bet tur bija bišu koki ar medu. Kad nu ļaudis ienāca mežā, tad, redzi, tur kādā vietā medus plūda no stropiem, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo tauta bijās zvēresta. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ar zvērestu bija apdraudējis tautu, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca tā smaili medus šūnās, un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras. Tad viens no kareivjiem viņam atgādināja un sacīja: „Tavs tēvs ar zvērestu ir tautai smagi piedraudējis, teikdams-Nolādēts tas vīrs, kas šodien kaut ko ēd!“ Bet tā kā kara pulks bija noguris līdz nāvei, Tad Jonatāns sacīja: „Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis! Bet cik daudz vēl būtu labāki bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši, tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela!“ Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši. Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm. Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: „Redzi, tauta apgrēkojas pret to Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm“, tad viņš sacīja: „Jūs darāt lielu pārkā-pumu! Atveliet man šurp lielu akmeni!“ Un Sauls sacīja: „Iejaucieties tautas vidū un sakiet tiem: Atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret to Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!“ Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva. Tad Sauls uzcēla altāri tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla tam Kungam. Un Sauls sacīja: „Dzīsimies fili-stiešiem pakaļ šo nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem nevienu dzīvu!“ Un tie sacīja: „Kas tev šķiet pareizi, to visu dari!“ Bet priesteris teica: „Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā!“ Kad nu Sauls prasīja Dievam: „Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?“ Tad tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja. Tad Sauls sacīja: „Nāciet šurp, visi tautas pārstāvji, meklējiet un izdibi-niet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks! Tik tiešām, kā tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, ja tas būtu arī mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!“ Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja. Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: „Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē.“ Bet kaŗa tauta Saulam atbildēja: „Dari, kas tev šķiet pareizi!“ Tad Sauls sacīja tam Kungam, Israēla Dievam: „Israēla Dievs, dari zināmu patiesību!“ Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas. Tad Sauls pavēlēja: „Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!“ Un mesli krita par ļaunu Jonatānam. Un Sauls vaicāja Jonatānam: „Saki man, ko tu esi izdarījis?“ Un Jonatāns viņam teica un sacīja: „Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?“ Tad Sauls sacīja: „Lai Dievs dara ar mani vienādi vai otrādi, bet, Jonatān, tev tiesām ir jāmirst!“ Tad tauta iebilda un sacīja Saulam: „Vai Jonatānam ir jāmirst, kurš Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, nevienam matam nebūs nokrist no viņa galvas! Taču tikai kopā ar Dievu viņš visu to ir šodien paveicis!“ Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst. Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās savās mājas vietās.
1. Samuēla 14:1-46 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Fīlistu sardzi, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja. Bet Sauls palika Gibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru. Un Ahijus, Ahituba dēls, (tas bija Ihaboda brālis, tas Pinehas dēls, tas Ēļa dēls, kas bija Tā Kunga priesteris iekš Šīlo), nesa efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. Bet tur ceļa šaurumā, kur Jonatānam bija cauri jāiet uz Fīlistu sardzi, bija divas asas klintis, viena šai pusē, otra viņā pusē, un vienai bija vārds Bocec un otrai bija vārds Sene. Vienai gals cēlās uz ziemeļa pusi pret Mihmasu un otrai uz dienasvidu pret Gibeju. Un Jonatāns sacīja uz puisi, kas viņa bruņas nesa: ejam pāri uz šo neapgraizīto ļaužu sardzi, varbūt Tas Kungs mums palīdzēs, jo Tam Kungam nav grūti atpestīt, vai caur daudz, vai caur maz. Tad viņa bruņu nesējs uz to sacīja: dari visu, kas tavā sirdī; ej tik, redzi, es iešu tev līdz pēc tava prāta. Tad Jonatāns sacīja: redzi, iesim pāri pie tiem vīriem un parādīsimies viņiem. Ja tie tā uz mums sacīs: stāviet, tiekams mēs pie jums tiksim, tad paliksim stāvot savā vietā un nekāpsim augšā pie viņiem. Bet ja tie tā sacīs: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo Tas Kungs tos ir devis mūsu rokā, un tas mums būs par zīmi. Kad nu tie abi Fīlistu sardzes vīriem parādījās, tad Fīlisti sacīja: redzi, Ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa bruņu nesējam un sacīja: nāciet pie mums augšā, mēs jums ko teiksim. Tad Jonatāns uz savu bruņu nesēju sacīja: seko man, jo Tas Kungs tos ir devis Israēla rokās. Tad Jonatāns ar rokām un kājām uzrāpās, un viņa bruņu nesējs viņam sekoja. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņam sekojot viņa bruņu nesējs tos kāva. Šinī pirmajā kaušanā Jonatāns un viņa bruņu nesējs nokāva pie divdesmit vīru, tik ne pusbirzuma vietā Un tur izbailes cēlās nometnē, uz lauka un starp ļaudīm, arī sardze un sirotāji pat drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva. Kad nu Saula sargi Benjamina Gibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp, Tad Sauls sacīja uz ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija. Tad Sauls sacīja uz Ahiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Israēla bērniem). Un kamēr Sauls vēl uz priesteri runāja, tad troksnis Fīlistu nometnē auga un vairojās. Un Sauls sacīja uz priesteri: apturi savu roku. Tad Sauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis. Un Ebreji, kas līdz šim bija pie Fīlistiem nometnē bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija pie Saula un pie Jonatāna. Un visi Israēla vīri, kas bija apslēpušies uz Efraīma kalniem, kad tie dzirdēja Fīlistus bēgam, arī sekoja tiem kaudamies. Tā Tas Kungs tai dienā Israēli atpestīja, un kaušanās stiepās līdz Bet-Avenai. Un Israēla vīri nogura tai dienā, un Sauls ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda. Un visi ļaudis nāca mežā, un tur bija medus pa zemes virsu. Kad nu ļaudis nāca mežā, redzi, tur tecēja medus. Bet neviens nelika savu roku pie mutes, jo ļaudis bijās no zvēresta. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras. Tad atbildēja viens no ļaudīm un sacīja: tavs tēvs ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā ļaudis nogurst. Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs zemi ir nomocījis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis. Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Fīlistu sakaušana nav bijusi tik liela. Taču tai dienā tie Fīlistus kāva no Mihmasas līdz Ajalonai, un ļaudis bija ļoti noguruši. Tad ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un ļaudis tos ēda ar asinīm. Tad Saulam to teica un sacīja: redzi, ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni. Un Sauls sacīja: ejat šurp un turp pa ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva. Tad Sauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla. Un Sauls sacīja: dzīsimies pēc Fīlistiem pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet priesteris sacīja: iesim še pie Dieva. Tad Sauls vaicāja Dievu: vai man dzīties pēc Fīlistiem? Vai tu tos dosi Israēla rokā? Bet Viņš tam tai dienā neatbildēja. Tad Sauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā grēks ir šim brīžam. Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja. Atkal tas sacīja uz visu Israēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad ļaudis sacīja uz Saulu: dari, kā tev patīk. Tad Sauls sacīja uz To Kungu, Israēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Sauls tapa iezīmēti, bet ļaudis izgāja bez vainas. Tad Sauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts. Un Sauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst. Tad Sauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst. Tad ļaudis sacīja uz Saulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu Israēlā padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst. Un Sauls no Fīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Fīlisti gāja atkal uz savu vietu.