1. Ķēniņu 21:1-29
1. Ķēniņu 21:1-29 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!" Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis." Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā. Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!" Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā. Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."
1. Ķēniņu 21:1-29 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. Un Ahabs sacīja Nabotam, teik-dams: „Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnakalnu nekā šo. Un ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.“ Bet Nabots sacīja Ahabam: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!“ Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: „Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu.“ Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: „Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?“ Un tas sacīja viņai: „Tāpēc, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: Atdod man savu vīna kalnu par naudu, vai, ja tas tev tīk, tad es tev iedošu tā vietā citu vīna kalnu. Bet tas man atbildēja: Es tev savu vīna kalnu nedošu.“ Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: „Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna kalnu.“ Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja šādi vēstulēs: „Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, lai viņš mirst!“ Un vina pilsētas vecaji un diž-ciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kādas viņa tiem bija sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca—un tie bija nelieši—, tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: „Nabots ir nopēlis ir Dievu, ir ķēniņu!“ Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņs nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: „Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.“ Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir ar akmeņiem nomētāts un miris, tad viņa sacīja Ahabam: „Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna kalnu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.“ Kad Ahabs dzirdēja Nabotu miruša esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vina kalnā un pārņemtu to savā īpašumā. Tad tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju šādi: „Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna kalnā, kurp tas nogājis, lai to pārņemtu. Runā ar viņu un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un tagad ari vēl nolaupījis? Un saki viņam vēl šos vārdus: Tā saka tas Kungs: Tanī pat vietā, kurā suņi ir lakuši Nabota asinis, tur tie uzlaizis arī tavas asinis!“ Un Ahabs sacīja Elijam: „Vai tu, manu ienaidniek, esi gan mani atradis?“ Bet tas atbildēja: „Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīrieti, kā vājo, tā arī stipro Israēlā. Un Es darīšu tavam namam tā, kā Nebata dēla Jerobeāma namam, un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. Un arī zīmējoties uz Izebeli tas Kungs ir sacījis un teicis: Suņi ēdīs Izebeli Jezreēla daļā. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs laukā, ēdīs debesu putni!“ Neviena nav bijis, kas tik lielā mērā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kad tas kalpoja elkiem—gluži kā amorieši, kupus tas Kungs bija Israēla bērnu acu priekšā izdzinis ārā. Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. Un tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju šādi: „Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.“
1. Ķēniņu 21:1-29 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un pēc tam notikās, ka jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs Jezreēlē, sānis Ahaba, Samarijas ķēniņa, pilij. Un Ahabs runāja ar Nabotu sacīdams: dod man savu vīna dārzu, man par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu pie mana nama, un es tev viņa vietā došu labāku vīna dārzu, nekā tas ir; vai ja tev patīk, es tev par to maksāšu ar naudu. Bet Nabots sacīja uz Ahabu: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tev atdotu savu tēvu mantojumu. Tad Ahabs saīdzis un dusmīgs nāca mājās vārda dēļ, ko jezreēlietis Nabots uz viņu bija runājis sacīdams: es tev nedošu savu tēvu mantojumu. Un viņš metās gultā, apgriezās uz otru pusi un neēda maizes. Tad Izebele, viņa sieva, pie tā nāca un ar to runāja: par ko tavs prāts tāds saīdzis un tu maizes neēdi? Un viņš uz to sacīja: es runāju ar jezreēlietis Nabotu un uz to sacīju: dod man savu vīna dārzu par naudu, vai ja tu gribi, es tev došu citu vīna dārzu vietā. Bet tas sacīja: es tev nedošu savu vīna dārzu. Tad Izebele, viņa sieva, uz to sacīja: “Tu, vai tāda tava valdīšana pār Israēli? Celies, ēd maizi, un lai tava sirds ir mierā! Es tev dabūšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.” Un tā rakstīja vēstules Ahaba vārdā un tās aizīmogoja ar viņa gredzenu, un sūtīja vēstules pie vecajiem un pie cienīgiem viņa pilsētā, kas pie Nabota dzīvoja. Un tā rakstīja vēstulēs šos vārdus: izsauciet gavēni un sēdinājiet Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā. Un stādiet tam pretim divus netiklus vīrus, kas pret viņu dod liecību un saka: tu Dievu un ķēniņu esi zaimojis, un izvediet to un nomētājiet to akmeņiem, ka tas mirst. Un viņa pilsētas vīri, vecaji un cienīgie, kas viņa pilsētā dzīvoja, darīja, kā Izebele tiem bija sacījusi, kā vēstulēs bija rakstīts, ko viņa tiem bija sūtījusi. Un tie izsauca gavēni un sēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Tad divi netikli vīri nāca un stājās viņa priekšā, un netiklie vīri deva liecību pret Nabotu ļaužu priekšā un sacīja: “Nabots Dievu un ķēniņu zaimojis.” Un tie to izveda no pilsētas ārā un to nomētāja akmeņiem, ka tas mira. Tad tie sūtīja pie Izebeles un lika sacīt: Nabots akmeņiem nomētāts un miris. Kad nu Izebele dzirdēja, ka Nabots akmeņiem bija nomētāts un miris, tad Izebele sacīja uz Ahabu: “Celies, ņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, ko viņš tev liedzies dot par naudu, jo Nabots nav vairs dzīvs, bet miris.” Kad nu Ahabs dzirdēja, ka Nabots bija miris, tad Ahabs cēlās, noiet uz jezreēlieša Nabota vīna dārzu, to paņemt. Tad Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes tā: “Celies, ej Ahabam, Israēla ķēniņam, pretī, kas ir Samarijā, redzi, viņš ir Nabota vīna dārzā, turp viņš ir nogājis, to paņemt. Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs: vai tu neesi nokāvis un arī paņēmis? Tad tev uz viņu tā būs runāt un sacīt: tā saka Tas Kungs: vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, tur suņi arī laizīs tavas asinis, tiešām tavas.” Tad Ahabs sacīja uz Eliju: “Vai tu, mans ienaidnieks, mani esi atradis?” Un tas sacīja: “Es tevi esmu atradis, tāpēc ka tu sevi esi pārdevis, ļaunu darīt Tā Kunga acīs. Redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi un atmetīšu tavus pēcnācējus un izdeldēšu no Ahaba ikvienu, kas pie sienas mīž, saistīto un brīvo Israēlā. Un Es darīšu tavu namu tāpat kā Jerobeama, Nebata dēla, namu, un kā Baešas, Ahijas dēla, namu, tās kaitināšanas dēļ, ar ko tu Mani esi kaitinājis un ka tu Israēli esi pavedis uz grēkiem. Un par Izebeli Tas Kungs arī runāja un sacīja: “Suņiem Izebeli būs ēst pie Jezreēles mūriem.” Kas no Ahaba mirst pilsētā, to ēdīs suņi, un kas mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.” (Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevis, ļaunu darīt Tā Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda. Un viņš darīja daudz negantības, sekodams elkadieviem, tā kā bija darījuši Amorieši, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.) Kad nu Ahabs šos vārdus dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka maisu uz savu miesu un gavēja un gulēja maisā un staigāja apkārt klusu. Un Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes un sacīja: “Vai tu neesi redzējis, kā Ahabs Manā priekšā pazemojies? Tāpēc nu, ka tas Manā priekšā pazemojies, tad Es nelaimi nevedīšu pār to viņa dienās; viņa dēla dienās Es vedīšu nelaimi pār viņa namu.”