1. Ķēniņu 21:1-16
1. Ķēniņu 21:1-16 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!" Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā.
1. Ķēniņu 21:1-16 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. Un Ahabs sacīja Nabotam, teik-dams: „Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnakalnu nekā šo. Un ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.“ Bet Nabots sacīja Ahabam: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!“ Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: „Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu.“ Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: „Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?“ Un tas sacīja viņai: „Tāpēc, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: Atdod man savu vīna kalnu par naudu, vai, ja tas tev tīk, tad es tev iedošu tā vietā citu vīna kalnu. Bet tas man atbildēja: Es tev savu vīna kalnu nedošu.“ Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: „Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna kalnu.“ Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja šādi vēstulēs: „Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, lai viņš mirst!“ Un vina pilsētas vecaji un diž-ciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kādas viņa tiem bija sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca—un tie bija nelieši—, tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: „Nabots ir nopēlis ir Dievu, ir ķēniņu!“ Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņs nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: „Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.“ Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir ar akmeņiem nomētāts un miris, tad viņa sacīja Ahabam: „Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna kalnu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.“ Kad Ahabs dzirdēja Nabotu miruša esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vina kalnā un pārņemtu to savā īpašumā.
1. Ķēniņu 21:1-16 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un pēc tam notikās, ka jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs Jezreēlē, sānis Ahaba, Samarijas ķēniņa, pilij. Un Ahabs runāja ar Nabotu sacīdams: dod man savu vīna dārzu, man par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu pie mana nama, un es tev viņa vietā došu labāku vīna dārzu, nekā tas ir; vai ja tev patīk, es tev par to maksāšu ar naudu. Bet Nabots sacīja uz Ahabu: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tev atdotu savu tēvu mantojumu. Tad Ahabs saīdzis un dusmīgs nāca mājās vārda dēļ, ko jezreēlietis Nabots uz viņu bija runājis sacīdams: es tev nedošu savu tēvu mantojumu. Un viņš metās gultā, apgriezās uz otru pusi un neēda maizes. Tad Izebele, viņa sieva, pie tā nāca un ar to runāja: par ko tavs prāts tāds saīdzis un tu maizes neēdi? Un viņš uz to sacīja: es runāju ar jezreēlietis Nabotu un uz to sacīju: dod man savu vīna dārzu par naudu, vai ja tu gribi, es tev došu citu vīna dārzu vietā. Bet tas sacīja: es tev nedošu savu vīna dārzu. Tad Izebele, viņa sieva, uz to sacīja: “Tu, vai tāda tava valdīšana pār Israēli? Celies, ēd maizi, un lai tava sirds ir mierā! Es tev dabūšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.” Un tā rakstīja vēstules Ahaba vārdā un tās aizīmogoja ar viņa gredzenu, un sūtīja vēstules pie vecajiem un pie cienīgiem viņa pilsētā, kas pie Nabota dzīvoja. Un tā rakstīja vēstulēs šos vārdus: izsauciet gavēni un sēdinājiet Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā. Un stādiet tam pretim divus netiklus vīrus, kas pret viņu dod liecību un saka: tu Dievu un ķēniņu esi zaimojis, un izvediet to un nomētājiet to akmeņiem, ka tas mirst. Un viņa pilsētas vīri, vecaji un cienīgie, kas viņa pilsētā dzīvoja, darīja, kā Izebele tiem bija sacījusi, kā vēstulēs bija rakstīts, ko viņa tiem bija sūtījusi. Un tie izsauca gavēni un sēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Tad divi netikli vīri nāca un stājās viņa priekšā, un netiklie vīri deva liecību pret Nabotu ļaužu priekšā un sacīja: “Nabots Dievu un ķēniņu zaimojis.” Un tie to izveda no pilsētas ārā un to nomētāja akmeņiem, ka tas mira. Tad tie sūtīja pie Izebeles un lika sacīt: Nabots akmeņiem nomētāts un miris. Kad nu Izebele dzirdēja, ka Nabots akmeņiem bija nomētāts un miris, tad Izebele sacīja uz Ahabu: “Celies, ņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, ko viņš tev liedzies dot par naudu, jo Nabots nav vairs dzīvs, bet miris.” Kad nu Ahabs dzirdēja, ka Nabots bija miris, tad Ahabs cēlās, noiet uz jezreēlieša Nabota vīna dārzu, to paņemt.