1. Ķēniņu 2:1-46
1. Ķēniņu 2:1-46 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad Dāvidam pienāca miršanas brīdis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams: "Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru. Ievēro visu Tā Kunga, sava Dieva, nolikto, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev veiktos visā, ko tu dari un kur vien tu grieztos. Lai Dievs apstiprina Savu apsolījumu, ko Viņš par mani ir teicis, sacīdams: ja vien tavi dēli turēs savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdi un dvēseli centīsies staigāt patiesībā, tad, Viņš sacīja, tev neviens netiks atrauts no Israēla troņa. Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem - ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu -, kurus viņš ir nogalinājis, kara asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kas ap viņa gurniem, un savas kurpes, kas tam kājās. Tādēļ rīkojies pēc savas gudrības, bet viņš gan lai neaiziet mierā sirmā vecumā mirušo valstībā. Bet ar gileādieša Barzillaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma. Un redzi, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija atnācis man pretī pie Jordānas, un es ar zvērestu pie Tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: ar zobenu es tevi nenonāvēšu. Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko tu viņam izdarīsi, lai viņu sirmā vecumā novestu mirušo valstībā asinīm aptraipītu." Un Dāvids gūlās pie saviem tēviem, un viņi to apglabāja Dāvida pilsētā. Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit trīs gadi. Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa vara nostiprinājās. Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: "Vai tu nāc ar mieru?" Un viņš atbildēja: "Ar mieru gan." Un viņš sacīja: "Man tev kas sakāms." Un viņa teica: "Saki." Un viņš sacīja: "Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no Tā Kunga tā viņam bija nolemta. Bet tagad es izlūdzos vienu lūgumu no tevis, neaizliedz to man." Un viņa tam sacīja: "Runā." Un viņš sacīja: "Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu." Un Batseba sacīja: "Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu." Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu vaigu viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē. Un viņa sacīja: "Man pie tevis ir mazs lūgums, un lūdzu, neatsaki man to." Tad ķēniņš sacīja viņai: "Lūdz, mana māte, un es to nenoraidīšu." Un tā sacīja: "Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu." Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: "Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā arī Joābs, Cerujas dēls." Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats Tā Kunga priekšā, sacīdams: "Lai man Tas Kungs dara tā un vēl vairāk, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību. Bet tagad: tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!" Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira. Bet priesterim Abjatāram ķēniņš pavēlēja: "Ej uz Anatotu, uz savu lauku, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi Tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot." Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris Tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēļa namu bija runājis Šīlo. Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga Tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus. Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis Tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: "Ej un nodur viņu." Un Benaja ienāca Tā Kunga teltī un teica Joābam: "Tā saka ķēniņš: ej ārā." Bet viņš sacīja: "Nē, es šeit pat gribu mirt." Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi, sacīdams: "Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju." Un ķēniņš sacīja viņam: "Dari tā, kā viņš pats tev teica: nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no velti izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis. Un Tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla karaspēka virspavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku. Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no Tā Kunga tiek mūžīga labklājība." Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka viņam ar zobenu un to nonāvēja. Un viņš to apglabāja viņa namā tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā. Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: "Uzcel pats sev namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur. Un zini, ka tanī dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas ielejai, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu." Tad Šimejs sacīja ķēniņam: "Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs." Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku. Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Ahija, Maāhas dēla, un Šimejam tika paziņots: "Redzi, tavi kalpi ir Gātā." Un Šimejs cēlās, pavēlēja apseglot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Ahija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs tur nonāca un atveda savus kalpus no Gātas. Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies. Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: "Vai es tev ar zvērestu pie Tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, sacīdams: tanī dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, tad zini, ka tu mirdams mirsi. Un tu piebildi: ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu. Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu Tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču arī bija pavēle, kādu es tev biju devis." Un ķēniņš sacīja Šimejam: "Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un Tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu. Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem." Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.
1. Ķēniņu 2:1-46 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad Dāvidam pienāca miršanas bridis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams: „Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru. Ievēro visus tā Kunga, sava Dieva, nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev tādēļ labi klātos itin visos tavos pasākumos un visur, kurp vien tu grieztos. Lai Dievs apstiprina savu apsolījumu, kādu Viņš, zīmējoties uz mani, ir izteicis, sacīdams: „Ja vien tavi dēli ieturēs paši savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli centīsies staigāt pilnā patiesībā,“ un kad Viņš sacīja: „Tad tev neviens pats arī netiks atrauts no tiem, kas var mantot Israēla troni.“ Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla kapa pulku virspavēlniekiem: ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu, kupus viņš ir nogalinājis, tādā kārtā kapa asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kāda tam pašam ap gurniem jāvalkā, un savas kurpes, kas tam kājās. Tādēļ rīkojies tu pats savā gudrībā, bet viņš gan lai neaiziet mierā sava mūža vakarā mirušo valstībā. Bet ar gileādieša Barsilaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie tāpat cieši turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma. Un, lūk, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija arī atnācis man pretī pie Jardānas, un es ar zvērestu pie tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: Ar zobenu es tevi gan nenonāvēšu. Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs, bet tu pats zini, kā ar viņu rīkoties, lai tas savās vecuma dienās nonāk ar asinīm aptraipītiem sirmiem matiem mirušo valstībā.“ Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņi to apraka Dāvida pilsētā. Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit un trīs gadi. Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa valsts vara nostiprinājās jo lielā mērā. Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: „Vai tu nāc miermīlīgos no-lūkos?“ Un viņš atbildēja: „Ar mieru gan.“ Un viņš sacīja: „Man tev kas sakāms,“ un viņa teica: „Saki.“ Un viņš sacīja: „Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no tā Kunga tā viņam bija nolemta. Bet tagad es izlūdzos tikai vienu vienīgu lūgumu no tevis, neaizliedz to man.“ Un viņa tam sacīja: „Runā.“ Un viņš sacīja: „Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.“ Un Batseba sacīja: „Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu.“ Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu seju viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē. Un viņa sacīja: „Man ir pie tevis lūgums, un, lūdzams, nenoraidi man to.“ Tad ķēniņš sacīja viņai: „Lūdzi, mana māte, un es tev to nenoraidīšu.“ Un tā sacīja: „Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu.“ Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: „Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā ari Joābs, Cerujas dēls!“ Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats tā Kunga priekšā, sacīdams: „Lai man tas Kungs dara šādi vai arī vēl citādi, vai arī pieliek vēl ko vairāk klāt, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību. Bet tagad: tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!“ Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira. Bet priesterim Abjatāram, ķēniņš pavēlēja: „Ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un ari tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot. Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēja namu Šilo bija runājis. Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus. Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: „Ej un nodur viņu.“ Un Benaja ienāca tā Kunga teltī un teica Joābam: „Tā saka ķēniņš: Ej ārā.“ Bet viņš sacīja: „Nē, es šeit pat gribu mirt.“ Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi atpakaļ, sacīdams: „Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju.“ Un ķēniņš sacīja viņam: „Dari tā, kā viņš pats tev teica“ nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no veltīgi izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis. Un tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla kara pulku virs-pavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas kara pulku virspavēlnieku. Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no tā Kunga tiek mūžīga labklājība.“ Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka ar zobenu viņam un to nonāvēja. Un viņš to apraka viņa namā tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā par karaspēka augstāko vadoni, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā. Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: „Uzcel sev pats namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur Un zini, ka tanī; dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas upei, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu.“ Tad Šimejs sacīja ķēniņam: „Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs.“ Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku. Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Achija, Maāchas dēla, un Šimejam tika paziņots: „Redzi, tavi kalpi ir Gātā.“ Un Šimejs cēlās, pavēlēja apsedlot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Achija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs turp nonāca un atveda savus kalpus no Gātas. Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies. Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: „Vai es tev ar zvērestu pie tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, ka tanī pat dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, ka tad tev pašam ir jāzina, ka tu tad mirdams mirsi. Un tu piebildi: Ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu. Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču bija arī pavēle, kādu es tev biju devis.“ Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu. Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem.“ Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.
1. Ķēniņu 2:1-46 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Kad nu Dāvidam laiks atnāca mirt, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam un sacīja: Es eju visas pasaules ceļu. Tāpēc ņemies drošu prātu un turies kā vīrs. Un sargi, kas jāsargā Tam Kungam, tavam Dievam, staigādams Viņa ceļos, turēdams Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un Viņa liecības, tā kā Mozus bauslībā ir rakstīts, ka tu prātīgi turies iekš visa, ko tu dari, un visur, kurp tu griezies. Lai Tas Kungs Savu vārdu apstiprina, ko Tas uz mani runājis, sacīdams: ja tavi dēli savu ceļu sargās, staigādami Mana vaiga priekšā uzticīgi ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad, Viņš sacīja, tev netrūks vīra, kas sēdēs uz Israēla goda krēsla. Tu arī gan zini, ko Joabs, Cerujas dēls, man ir darījis, un ko viņš darījis Israēla kara virsniekiem, Abneram, Nera dēlam, un Amasum, Jetera dēlam, ka viņš tos nokāvis, un kara asinis izlējis miera laikā un kara asinis licis pie savas jostas, kas ap viņa gurniem, un pie savām kurpēm, kas pie viņa kājām Tāpēc dari pēc savas gudrības, ka tu viņa sirmiem matiem nelieci ar mieru nākt kapā. Bet gileādieša Barzilajus dēliem, tev būs labu darīt, ka tie ir starp tiem, kas ēd pie tava galda, jo tā tie turējās pie manis, kad es bēgu tava brāļa Absaloma priekšā. Un redzi, pie tevis ir Šimejus, Ģera dēls, benjaminietis no Bahurim, kas mani lādēja ar briesmīgu lādēšanu dienā, kad es uz Mahānaīm gāju. Bet viņš man nonāca pretī pie Jordānes, un es viņam pie Tā Kunga esmu zvērējis, sacīdams; es tevi ar zobenu nekaušu. Bet tu neturi viņu par nenoziedzīgu, jo tu esi gudrs vīrs un gan zināsi, ko tev viņam būs darīt, ka tu viņa sirmiem matiem ar asinīm lieci nākt bedrē. Tā Dāvids gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilsētā. Un laiks, kamēr Dāvids ķēniņš bijis pār Israēli, ir četrdesmit gadi; septiņus gadus viņš bija valdījis Hebronē un trīsdesmit un trīs gadus Jeruzālemē. Un Salamans sēdēja uz sava tēva Dāvida goda krēsla, un viņa valstība tapa vareni stiprināta. Un Adonija, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes; un tā sacīja: vai tu nāc ar mieru? Un viņš sacīja: ar mieru. Un viņš sacīja: man ar tevi kas jārunā. Un viņa sacīja: runā. Tad viņš sacīja: tu zini, ka man valstība piederēja, un visas Israēla acis uz mani skatījās, ka man bija ķēniņam būt; bet nu valstība ir novērsta un manam brālim tikusi, jo no Tā Kunga tā viņam ir tikusi. Bet nu es no tevis lūdzu vienu vienīgu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu! Un viņa uz to sacīja: runā. Tad viņš sacīja: runā jel ar ķēniņu Salamanu, jo viņš tavu vaigu neliks kaunā, ka viņš man Abišagu no Šunemes dod par sievu. Un Batseba sacīja: labi, es tevis pēc ar ķēniņu runāšu. Tā Batseba nāca pie ķēniņa Salamana, Adonijas labad ar viņu runāt. Un ķēniņš cēlās viņai pretī un paklanījās tās priekšā; un viņš apsēdās uz sava goda krēsla un deva ķēniņa mātei arī krēslu, un tā sēdēja pa viņa labo roku. Un viņa sacīja: es lūdzos no tevis vienu mazu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu. Un ķēniņš uz to sacīja: lūdz, mana māte, es tavu vaigu neapkaunošu. Un viņa sacīja: dod Abišagu no Šunemes savam brālim Adonijam par sievu. Tad ķēniņš Salamans atbildēja un sacīja uz savu māti: kāpēc tad tu prasi Abišagu no Šunemes Adonijam? Prasi viņam arī valstību, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, - viņam un priesterim Abjataram un Joabam, Cerujas dēlam! Un ķēniņš Salamans zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: lai man Dievs šā un tā dara, tiešām, Adonija šo vārdu būs runājis pret savu dzīvību. Un nu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas mani apstiprinājis un mani sēdinājis uz mana tēva Dāvida goda krēslu, un kas man ir namu cēlis, itin kā Viņš runājis, tiešām, Adonija šodien taps nokauts. Un ķēniņš Salamans nosūtīja pavēli Benajam, Jojadas dēlam; šis to nokāva, un tas nomira. Un uz priesteri Abjataru ķēniņš sacīja: ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvi pelnījis. Bet es tevi šodien nenokaušu, tāpēc ka tu Tā Kunga Dieva šķirstu nesis mana tēva Dāvida priekšā, un ka tu līdz panesis visu, ko mans tēvs panesis. Tā Salamans izdzina Abjataru, ka tas Tam Kungam vairs nebija par priesteri, lai piepildītos Tā Kunga vārds, ko viņš par Ēlis namu Šīlo bija runājis. Kad nu šī vēsts pie Joaba nāca (jo Joabs bija turējies pie Adonijas, jebšu nebija turējies pie Absaloma), tad Joabs bēga Tā Kunga teltī un satvēra altāra ragus. Un ķēniņam Salamanam tapa sacīts, ka Joabs bēdzis Tā Kunga teltī, un redzi, viņš ir pie altāra. Tad Salamans sūtīja Benaju, Jojadas dēlu, un sacīja: ej, kauj viņu. Un kad Benaja uz Tā Kunga telti nāca, tad viņš uz to sacīja: tā saka ķēniņš: ej ārā. Bet viņš sacīja: nē, bet še es gribu mirt. Tad Benaja nesa ķēniņam atbildi un sacīja: tā Joabs ir runājis un tā viņš man ir atbildējis. Un ķēniņš uz viņu sacīja: dari tā, kā viņš ir runājis, kauj viņu un aproc viņu, ka tu no manis un no mana tēva nama atņem asinis, ko Joabs velti izlējis. Un Tas Kungs lai liek viņa asinīm atkal nākt uz viņa galvu, tāpēc ka viņš ir sitis divus vīrus, kas labāki un taisnāki bija nekā viņš, un tos ir nokāvis ar zobenu, bez mana tēva Dāvida ziņas, proti Abneru, Nera dēlu, Israēla kara virsnieku, un Amasu, Jetera dēlu, Jūda kara virsnieku. Viņu asinis lai atkal nāk uz Joaba galvu un uz viņa dzimuma galvu mūžīgi. Bet Dāvidam un viņa dzimumam un viņa namam un viņa goda krēslam lai ir miers no Tā Kunga mūžīgi. Un Benaja, Jojadas dēls, nogāja un sita viņu un to nokāva. Un viņš tapa aprakts savā namā tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, un priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatara vietā. Un ķēniņš nosūtīja un lika Šimeju aicināt, un uz to sacīja: uztaisi sev namu Jeruzālemē un dzīvo tur un neizej no turienes it nekur; Un notiks, kurā dienā tu iziesi un iesi pār Kidronas upi, tad zini tiešām, ka tu mirdams mirsi, - tavas asinis lai paliek uz tavas galvas. Tad Šimejus sacīja uz ķēniņu: tas ir labs vārds; kā mans kungs, ķēniņš, ir runājis, tā tavs kalps darīs. Tā Šimejus dzīvoja Jeruzālemē labu laiku. Un notikās pēc trim gadiem, ka Šimejum divi kalpi aizbēga pie Ahiša, Maāhas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimejum teica un sacīja: redzi, tavi kalpi ir Gatā. Tad Šimejus cēlās un apsegloja savu ēzeli un nogāja uz Gatu pie Ahiša, savus kalpus meklēt. Un tā Šimejus nogāja un atveda savus kalpus no Gatas. Un Salamanam tapa sacīts, ka Šimejus no Jeruzālemes bija nogājis uz Gatu un atkal pārnācis. Tad ķēniņš sūtīja un sauca Šimeju un uz to sacīja: vai es tevi pie Tā Kunga neesmu apzvērinājis un tev piekodinājis sacīdams: kurā dienā tu iziesi un iesi šur vai tur, tad zini tiešām, ka tev jāmirst? Un tu sacīji uz mani: es esmu labu vārdu dzirdējis. Kāpēc tad tu neesi turējis Tā Kunga zvērestu un pavēli, ko es tev esmu pavēlējis? Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tu zini visu to ļaunu, ko tava sirds apzinās, ko tu manam tēvam Dāvidam darījis, tāpēc Tas Kungs tavam ļaunumam atkal licis nākt uz tavu galvu. Bet ķēniņš Salamans būs svētīts, un Dāvida goda krēsls būs pastāvīgs Tā Kunga priekšā mūžīgi. Un ķēniņš pavēlēja Benajam, Jojadas dēlam; tas izgāja un viņu sita, un tas nomira. Tā valstība kļuva apstiprināta caur Salamana roku.