Rutes 1:1-21

Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, - viņš pats, viņa sieva un abi viņa dēli. Šī vīra vārds bija Ēlimelehs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņa abu dēlu vārdi bija Mahlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Bētlemes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika. Ēlimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem. Tie ņēma sev moābiešu sievas: vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus. Tad nomira abi - Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi. Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: "Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā." Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt un atbildēja viņai: "Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas." Tad Naomija sacīja: "Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem? Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, - un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi." Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai. Tad tā viņai sacīja: "Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei." Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi." Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija? Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija , bet sauciet mani - Māra , jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?"