Psalmi 78:38-72

Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai, jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas. Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā! Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem, kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā. Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus, uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju, un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem. Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem, un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem. Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku. Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim. Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs, un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī. Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra. Un Viņš tos veda Savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi. Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma daļu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs. Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visuaugstāko, un neievēroja Viņa liecības. Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops. Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem. Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam. Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem. Viņš atdeva Savu spēku gūstā un Savu godību ienaidnieka rokā. Viņš nodeva Savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret Savu mantojumu. Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt. Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma, un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu. Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti, bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis. Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem; Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.