Nehemijas 2
2
1Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, 2un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, 3un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" 4Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu 5un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." 6Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku 7un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, 8bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. 9Tad es ierados pie Aiz-Eifratas pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi arī kādus virsniekus un jātniekus. 10Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem. 11Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas. 12Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju. 13Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. 14Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija vietas, lai lops, uz kura es jāju, izsprauktos cauri. 15Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. 16Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem. 17Tagad nu es sacīju viņiem: "Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet, un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!" 18Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas labvēlīga bijusi pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam. 19Bet, kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija, un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs, un sacīja: "Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?" 20Tad es atbildēju viņiem un sacīju: "Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzālemē!"
Pašlaik izvēlēts:
Nehemijas 2: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965