Marka 9:17-27

Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja." Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!" Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā." Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.