Mateja 12:1-21

Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: "Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt." Bet Viņš uz tiem sacīja: "Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi? Ka viņš gāja Dieva namā un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīv ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem. Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā sabata dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir kas lielāks par Dieva namu. Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, - tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu." Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: "Vai ir brīv sabatā dziedināt?" - ka tie Viņu varētu apsūdzēt. Bet Viņš uz tiem sacīja: "Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: "Izstiep savu roku!" Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra. Tad farizeji izgāja un sarunājās pret Viņu un nolēma To nogalināt. Bet Jēzus, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja. Un Viņš tiem piekodināja par Viņu nevienam nestāstīt, ka piepildītos pravieša Jesajas runātais vārds: redzi, Mans kalps, ko Es izredzējis, un Mans mīļais, pie kā Manai dvēselei labs prāts; Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Tas pasludinās tautām tiesu. Ne Viņš bārsies, ne brēks, ne arī dzirdēs uz ielām Viņa balsi. Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekāms Viņš taisnībai dos uzvaru. Un tautas cerēs uz Viņa Vārdu.