Ījaba 9
9
1Ījabs atbildēja un sacīja: 2"Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kurš cilvēks ir taisns Dieva priekšā? 3Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem. 4Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā? 5Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž. 6Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās. 7Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes. 8Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem. 9Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu. 10Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. 11Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu. 12Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari? 13Dievs neliks Savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi. 14Ak kā gan tad es varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus? 15Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību! 16Jebšu es arī sauktu un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi. 17Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis. 18Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām. 19Ja spēka vajag, redzi, tad Viņš ir varens, un, ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā? 20Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš mani tomēr padarītu par vainīgu. 21Es tiešām esmu sirdsskaidrs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestatu augsti! 22Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē sirdsskaidro līdzīgi bezdievim. 23Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu. 24Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievja rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara? 25Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. 26Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību. 27Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, - 28tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu. 29Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties? 30Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu, 31taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu. 32Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas. 33Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem. 34Kaut Viņš atvilktu no manis Savu rīksti un neļautu Saviem biedinājumiem mani vēl vairāk iztrūcināt, 35tad es gribu runāt un nebīties no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.
Pašlaik izvēlēts:
Ījaba 9: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965