Ezras 9
9
1Kad tas bija galā, vadoņi nāca pie manis, sacīdami: "Israēla tauta, pat priesteri un levīti, nav nošķīrusies no tās zemes tautām ar viņu elku dievībām - no kānaāniešiem, hetiešiem, ferisiešiem, jebusiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem un amoriešiem, 2jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki ir bijuši pārkāpumā pirmie." 3Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un plūcu matus no savas galvas un bārdas, un sēdēju iztrūcies. 4Tad pie manis sapulcējās visi, kas izvesto neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim. 5Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās savās saplēstajās drēbēs un savā saplēstajā apmetnī, un es kritu uz saviem ceļiem, un es izplētu savas rokas pret To Kungu, manu Dievu, 6sacīdams: "Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm. 7No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai, kā tas ir šodien. 8Tagad uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no Tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu - tos, kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu verdzībā. 9Un, kaut arī mēs esam vergi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē. 10Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles, 11kuras pildīt Tu caur Saviem kalpiem, praviešiem, esi uzlicis mums par pienākumu, sacīdams: zeme, kur jūs ienāksit, lai to iemantotu, ir tās iedzīvotāju dēļ aptraipīta un viņu elku kalpības negantību dēļ padarīta nešķīsta caurcaurēm no viena gala līdz otram. 12Un tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem, nedz ņemiet viņu meitas saviem dēliem par sievām un nekad nerūpējieties par viņu mieru un viņu labklājību, lai jūs būtu stipri un ēstu zemes labumus un atstātu to par mantojumu saviem dēliem uz mūžu mūžiem. 13Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļaunajiem darbiem un par mūsu lielo vainu, - kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi devis mums šo ļaužu atlikumu, - 14vai lai mēs atkal pārkāpjam Tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas dara šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties? 15Ak, Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ."
Pašlaik izvēlēts:
Ezras 9: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965