2. korintiešiem 12:1-10

Ir jau jālielās, kaut gan tas neder, es tagad runāšu par Tā Kunga parādībām un atklāsmēm. Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem - vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina - tas tika aizrauts trešajās debesīs. Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas - vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina - tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt. Ar to es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku. Ja es gribētu lielīties, es nebūtu neprātīgs, jo es runātu patiesību; bet es atturos, lai neviens par mani nedomā vairāk kā to, ko tas manī redz vai ko no manis dzird. Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs. Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.