1. korintiešiem 14:1-40

Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot. Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus. Bet, kas pravieto, tas runā cilvēku celšanai, pamudināšanai un iepriecināšanai. Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi. Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu. Jo tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta. Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, ko tas jums palīdzētu, ja es nesludinātu jums, nesdams vai atklāsmi, vai atziņu, vai pravietojumu, vai mācību? Tas tāpat kā ar nedzīviem instrumentiem, vai tā būtu stabule vai cītara, kas izdod skaņas; ja to skaņas nevarētu izšķirt, kā lai saprastu stabules vai cītaras spēli? Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam? Tāpat arī, ja jūs ar savu mēli neteiksit skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši. Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas. Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks. Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi. Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs. Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu. Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu āmen? Jo viņš nesaprot, ko tu runā. Varbūt tava pateicība ir laba, bet tā citu neceļ. Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs. Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs. Brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esiet mazi bērni ļaunumā, bet saprašanā topiet pieauguši. Bauslībā rakstīts: svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā Man neklausīs, saka Tas Kungs. Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem. Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši? Bet, ja visi pravieto un ienāk iekšā neticīgs vai svešinieks, visi viņu ved pie atzīšanas, visi spriež pār viņu. Un viņa apslēptās sirds domas nāk zināmas, un tā viņš kritīs uz sava vaiga un apliecinās, ka tiešām Dievs ir jūsu vidū. Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai. Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko. Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam. Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet, ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu. Jo jūs pēc kārtas varat visi pravietot, lai visiem būtu pamācība un pamudinājums. Praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka. Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē. Vai tad Dieva vārds ir no jums izgājis? Jeb vai tas pie jums vien ir nācis? Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts. Tātad, brāļi, tiecieties pravietot, neliedziet arī runāšanu mēlēs. Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.