1. Laiku 21:1-30

Un cēlās sātans pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu. Un Dāvids sacīja Joābam un tautas pārstāvjiem: "Ejiet un skaitiet Israēlu, no Bēršebas līdz Danai, un atnesiet man ziņas par viņu skaitu, ka es to zinātu." Tad Joābs sacīja: "Lai Tas Kungs pie šiem ļaudīm, cik viņu tagad ir, pieliek simtkārtīgi! Mans kungs un ķēniņ, vai tad tie visi tomēr nav mana kunga kalpi? Kāpēc manam kungam tas būtu vajadzīgs? Kādēļ viņš uzliek tādu vainu Israēlam?" Bet ķēniņa pavēle Joābam bija neatsaucama, un Joābs devās ceļā. Viņš pārstaigāja visu Israēlu un nāca atpakaļ uz Jeruzālemi. Un Joābs nodeva Dāvidam saskaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija tūkstoš reiz tūkstoš un simts tūkstošu vīru, kas spēja zobenu vēzt, un Jūdā bija četri simti septiņdesmit tūkstoši vīru, kas spēja zobenu vēzt. Bet Levija un Benjamīna ciltis viņš neiekļāva skaitīšanā, jo ķēniņa pavēle Joābam šķita negantība. Dieva acīs šī lieta bija ļauna, un Viņš sita Israēlu. Tad Dāvids lūdza Dievu: "Es esmu ļoti grēkojis, ka esmu šo lietu darījis, bet tagad es Tevi ļoti lūdzu, nepiemini Sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu ļoti aplam rīkojies." Bet Tas Kungs pavēlēja Gadam, Dāvida redzētājam, sacīdams: "Noej un saki Dāvidam, teikdams: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tev to darīšu!" Un Gads gāja pie Dāvida un viņam sacīja: "Tā saka Tas Kungs: izvēlies sev vai nu trīs gadus bada laika, vai trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem pēc tam, kad ienaidnieku zobens būs panācis jūs, vai lai trīs dienas Tā Kunga zobens - mēris visā zemē un Tā Kunga eņģelis, kas nāvi nes visos Israēla novados. Un lūko, kādu atbildi lai es nesu Tam, kas mani sūtījis!" Tad Dāvids sacīja Gadam: "Man ir lielas bailes! Bet es gribu labāk krist Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet es negribu krist cilvēku rokās!" Tad Tas Kungs lika mērim nākt pār Israēlu, un no Israēla nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, lai to izpostītu; bet, tikko viņš taisījās to izpostīt, Tas Kungs to uzlūkoja, un Viņam kļuva žēl ļaunuma, un Viņš sacīja posta eņģelim, ko bija sūtījis: "Tagad pietiek, atvelc savu roku!" Un Tā Kunga eņģelis bija nostājies tieši pie jebusieša Ornana klona. Kad Dāvids pacēla savas acis, viņš ieraudzīja Tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens rokā, izstiepts pār Jeruzālemi; tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga, un Dāvids lūdza Dievu: "Vai ne es pavēlēju ļaudis skaitīt? Es, es esmu tas, kas grēkojis un darījis lielu ļaunumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak, Kungs, mans Dievs! Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu, bet ne lai Tavu tautu mocītu!" Un Tā Kunga eņģelis pavēlēja Gadam pateikt Dāvidam, lai Dāvids dodas augšup kalnā un lai uzceļ altāri Tam Kungam uz jebusieša Ornana klona. Un, paklausīdams Gada vārdiem, ko tas bija runājis Tā Kunga Vārdā, Dāvids devās kalnā. Kad Ornans apgriezās, tad ieraudzīja eņģeli, un viņa četri dēli, kas kūla kopā ar viņu, paslēpās; bet Ornans kūla kviešus. Kad Dāvids nāca pie Ornana, un Ornans paskatījās un ieraudzīja Dāvidu, tad viņš iznāca laukā no klona un nometās Dāvida priekšā uz sava vaiga pie zemes. Un Dāvids sacīja Ornanam: "Lūdzams, dod man klona vietu, lai es tur uzceļu altāri Tam Kungam, bet piešķir man to par pilnu samaksu, lai tā mocība tiek novērsta no tautas." Tad Ornans atbildēja Dāvidam: "Ņem to sev un dari, mans kungs un ķēniņ, kā vien tev patīk! Redzi, tur tos vēršus es dodu dedzināmiem upuriem un šos kuļamos rīkus malkai, bet kviešus ēdamam upurim; to visu es dodu!" Bet ķēniņš Dāvids sacīja Ornanam: "Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt Tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī upurēt tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!" Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu, svarā seši simti seķeļu. Un Dāvids tur uzcēla Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus; un, kad viņš To Kungu piesauca, tad Viņš tam atbildēja ar uguni no debesīm pār dedzināmo upuru altāri. Un Tas Kungs pavēlēja eņģelim, un viņš iebāza savu zobenu makstī. Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka Tas Kungs bija viņam atbildējis uz jebusieša Ornana klona, viņš tur upurēja arī kaujamos upurus. Bet Tā Kunga mājoklis, ko Mozus bija izveidojis tuksnesī, un arī dedzināmo upuru altāris tanī laikā atradās kalnu augstienē pie Gibeonas. Bet Dāvids nevarēja tā priekšā noiet, lai godinātu Dievu, jo viņš bija iztrūcinājies no Tā Kunga eņģeļa zobena.