Marka ev. 9:1-29

Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu. Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies. Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.” Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien. Un noejot no kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšācēlies. Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apspriezdami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties? Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk pirmajam?” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Patiesi, Elija nāk pirmais un visu atjaunos; Un kā ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz jācieš un jātop nicinātam? Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši Viņu sveicināja. Un Viņš rakstu mācītājiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem strīdaties?” Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa, un kad gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis sapulcējās, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas piecēlās. Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”