Marka ev. 2:1-12

Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā durvju priekšā vairs nebija rūmes, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar vienu paralizēto, ko četri nesa. Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida gultu, uz kuras paralizētais gulēja. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz paralizēto: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.” Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “Kam jūs tā domājiet savās sirdīs? Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz paralizēto: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot,” (Viņš sacīja uz paralizēto:) “Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”