Marka ev. 14:1-9

Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu. Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.” Un kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi? Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīssimt denārijiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to. Bet Jēzus sacīja: “Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? Tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm. Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.”