Marka ev. 12:1-12

Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur. Un, kad laiks bija, tad viņš sūtīja pie dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no dārzniekiem saņemtu no vīna kalna augļiem. Bet tie to ņēma un sita un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām. Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus sita un citus nokāva. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.” Bet dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs mantojums.” Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā. Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem. Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?”” Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja.