Mateja ev. 9:18-31

Un Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec Savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus piecēlies sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. (Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus slimojusi ar asiņošanu, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli. Jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.” Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: “Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva palika vesela tanī pašā stundā.) Kad nu Jēzus ienāca virsnieka namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, Tad Viņš uz tiem sacīja: “Atkāpjaties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Bet tie par Viņu smējās. Bet kad ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad meitiņa cēlās augšā. Un šī slava tapa daudzināta pa visu to zemi. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam sekoja brēkdami un sacīdami: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un Viņam namā ieejot aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.” Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.” Bet tie aizgājuši Viņu izslavēja pa visu to zemi.