Mateja ev. 25:14-46

Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu, Un vienam deva piecus talentus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām. Tad tas nogāja, kas piecus talentus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus talentus. Tā arī, kas divus dabūjis, arī tas sapelnīja divus citus. Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās. Un tas, kas bija dabūjis piecus talentus, nāca un atnesa vēl citus piecus talentus un sacīja: kungs, tu man piecus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus talentus. Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps! Pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Un tas arīdzan, kas bija dabūjis divus talentus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus. Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps! Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Tad arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāj, kur tu neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder. Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps! Ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis: Tad tev vajadzēja dot manu naudu mijējiem, un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder. Tāpēc ņemiet no viņa talentu un dodiet tam, kam ir desmit talenti. Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem. Un stādīs avis pa Savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši. Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši: Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgās mokās, bet taisnie mūžīgā dzīvošanā.”