Mateja ev. 14:22-36

Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un pirmajiem pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu. Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats. Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī. Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm. Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, lai nāktu pie Jēzus. Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?” Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos Viņa priekšā un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.” Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi. Un kad tās vietas ļaudis Viņu atpazina, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.

Bezmaksas lasīšanas plāni un pārdomas par tēmu Mateja ev. 14:22-36