Mateja ev. 14:12-23

Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam sekoja kājām arā no pilsētām. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.” Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.” Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.” Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.” Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem. Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un pirmajiem pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu. Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.