Mateja ev. 13:1-32

Tajā pašā dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā iekāpis tur atsēdās, un visi ļaudis stāvēja malā. Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca. Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Un mācekļi piegājuši uz Viņu sacīja: “Kādēļ Tu uz tiem runā caur līdzībām?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots. Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot. Un pie tiem pravieša Jesajas vārdi piepildās, kas saka: “Ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet. Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarījuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi, Es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausāties jūs līdzību par sējēju. Ja kāds dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, tad nāk ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību. Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja nezālikviešu starpā un aizgāja. Kad nu labība auga un vārpās metās, tad nezāle arīdzan rādījās. Tad kalpi gāja pie nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad nezāle rodas?” Un viņš uz tiem sacīja: “To ienaidnieks darījis.” Tad kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?” Viņš sacīja: “Nē, ka jūs, nezāli izravēdami, neizplūcat arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: “Sakrājiet kopā vispirms nezāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.””” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja. Šī gan ir mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.”