Mateja ev. 12:1-13

Tanī laikā Jēzus staigāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā darīt nav brīvi.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Ka viņš ir Dieva namā gājis un noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīvi, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien? Jeb vai jūs bauslībā neesat lasījuši, ka priesteri sabatos sabatu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi? Bet Es jums saku, ka Tas kas šeitan, ir lielāks, nekā Dieva nams. Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: “Man patīk sirds žēlastība un ne upuris,” tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši. Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs.” Un Viņš no turienes izgājis nāca viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi sabatā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā? Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, sabatā labu darīt.” Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiepi savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra.