Lūkas ev. 22:7-23

Bet neraudzētās maizes diena nāca, kur Pashā jērs bija jākauj. Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “Ejat un sataisāt mums Pashā jēru, ka ēdam.” Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; seko viņam namā, kur viņš ieiet, Un sakāt uz nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Pashā jēru? Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet.” Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Pashā jēru sataisīja. Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.” Un biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet to un daliet to savā starpā. Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.” Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas. Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda. Un Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod.” Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt.