Lūkas ev. 19:11-27

Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties. Tāpēc Viņš sacīja: “Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit talentus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku. Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un pēc viņa nosūtīja vēstnešus, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā kalpus, kam viņš naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis. Un pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs talents desmit talentus ir piepelnījis. Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. Un otrais nāca un sacīja: kungs, tavs talents piecus talentus ir pelnījis. Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām. Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs talents, ko turēju noliktu sviedru autā. Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis. Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem. Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam talentu nost un dodiet tam, kam ir desmit talenti. Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit talenti. Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.”