Lūkas ev. 15:17-24

Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.