Lūkas ev. 15:1-24

Un visādi muitnieki un grēcinieki steidzās pie Viņa, gribēdami Viņu dzirdēt. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem.” Bet Viņš tiem šo līdzību stāstīja un sacīja: “Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis, un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc pazudušās, tiekams to atrod? Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem. Un mājās pārnācis viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājaties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi. Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nevajag. Jeb ja kādai sievai ir desmit drahmasun viens tai nozūd, vai tā neiededzina sveci un nemēž namu, rūpīgi meklēdama, kamēr to atrod? Un to atradusi, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes sacīdama: priecājaties ar mani, jo es savu drahmu atkal esmu atradusi, kas man bija nozudis. Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem.” Un Viņš sacīja: “Vienam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no mantas, kas man nākas; un viņš tiem mantu dalīja. Un pēc necik ilga laika jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams. Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt. Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt. Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.