Jāņa ev. 6:5-15

Tad Jēzus pacēla acis un redzēja, ka daudz ļaužu pie Viņa nāca, un saka uz Filipu: “Kur pirksim maizes, ka šiem ir ko ēst?” (Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams; jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.) Filips Viņam atbildēja: “Pat par divsimt denārijiem maizes tiem nepietiek, ka ikvienam no tiem paņemtu kaut mazliet.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, uz Viņu saka: “Šeit ir viens jauneklis, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Un Jēzus sacīja: “Dariet, ka ļaudis apsēžas.” Un tur daudz zāles bija tanī vietā. Tad apsēdās kādi piectūkstoš vīri. Un Jēzus ņēma maizes, pateicās un deva mācekļiem, un mācekļi tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm, cik gribēja. Bet kad tie bija paēduši, tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd.” Tad tie salasīja un pildīja divpadsmit kurvjus ar druskām no piecām miežu maizēm, kas tiem atlika, kas bija ēduši. Kad nu cilvēki brīnuma zīmi redzēja, ko Jēzus bija darījis, tad tie sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kas nāk pasaulē.” Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad Viņš devās viens pats atkal uz kalnu.