Jāņa ev. 4:27-42

Un šajā brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu? Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm: “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa. Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Man barība jāēd, ko jūs nezināt.” Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?” Jēzus uz tiem saka: “Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. Jo šeit teiciens ir patiess: Cits ir sējējs un cits pļāvējs. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.” Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.” Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas. Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ, Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir pasaules Pestītājs, Kristus.”