Jāņa ev. 10:1-17

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj iekšā pa citu ceļu, tas ir zaglis un slepkava. Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc vārdā un tās izved. Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un avis tam seko, jo tās viņa balsi pazīst. Bet svešam tās neseko, bet bēg no tā, jo tās svešā balsi nepazīst.” Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis pie avīm. Visi, kas pirms Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet avis tiem nav klausījušas. Es esmu durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, lai cilvēkiem būtu dzīvība, un lai viņiem tā būtu pārpilnībā. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm. Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam avis nepieder, redz vilku nākam un avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. Bet derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par avīm. Es esmu labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu.