Soģu 5:1-31

Tad Debora un Baraks, Abinoama, dēls, tai dienā dziedāja un sacīja: Ka Israēla varenie spēcīgi rādījušies, ka ļaudis labprātīgi cēlušies, svētī To Kungu! Klausāties, ķēniņi, ņemiet vērā, lielie kungi! Tam Kungam es dziedāšu, Tam Kungam, Israēla Dievam, es dziedāšu dziesmas. Kungs, kad Tu izgāji no Seīra un atnāci no Edoma lauka, tad zeme drebēja, un debesis pilēja, un padebeši pilēja ar ūdeni. Kalni izkusa Tā Kunga priekšā, pats Sinaī Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Šamgara, Anata dēla, dienās, Jaēles dienās, ceļi bija klusi, un ceļa ļaudis gāja aplinkus. Klusi bija ciemi Israēlā, tie bija klusi, kamēr es, Debora, cēlos, kamēr es cēlos, māte Israēlā. Jaunus dievus izredzējās, tad radās karš vārtos. Vai gan redzēja bruņas, vai šķēpus pie četrdesmit tūkstošiem Israēlā? Mana sirds pieder Israēla valdniekiem, ļaudīm, kas labprātīgi cēlušies. Slavējiet To Kungu! Kas jājat uz baltām ēzelienēm, kas sēžat uz audumiem, kas staigājat pa ceļu, dziediet! Kur strēlnieku balss skanēja pie ūdens akām, tur slavē Tā Kunga taisnos darbus, taisnos darbus pie Viņa ciemiem Israēlā. Tad Tā Kunga ļaudis pārgāja savos vārtos. Modies, modies, Debora! modies, modies, dziedi dziesmu! Celies, Barak, un ved savus gūstītos, Abinoama dēls. Tad nonāca atlikums no tautas vareniem; Tas Kungs nonāca man līdz starp spēcīgiem. No Efraīma tie, kam sakne ir Amalekā, aiz tevis Benjamins starp taviem ļaudīm; no Mahira valdnieki nāca un no Zebulona, kas tur vadoņa zizli. Un Īsašara virsnieki bija ar Deboru, un Īsašars tā kā Baraks, lejā nesti savām kājām. Pie Rūbena upēm bija lieli sirds padomi. Kāpēc tu paliki pie laidariem, klausīties stabules pie ganāmiem pulkiem? Pie Rūbena upēm bija lieli sirds spriedumi. Gileāds palika viņpus Jordānes, un kāpēc Dans mīt pie laivām? Ašers sēž jūrmalā un paliek savos līčos. Zebulons, tā ir tauta, kas savu dvēseli nodod nāvē, un Naftalis arīdzan augstos klajumos. Ķēniņi nāca, tie karoja, tad Kanaāna ķēniņi karoja pie Taānakas, pie Meģidus ūdeņiem; naudas peļņu tie nedabūja. No debesīm karoja, zvaigznes no saviem ceļiem karoja pret Siseru. Kišonas upe viņus aizrāva, tā veclaiku upe, Kišonas upe. Celies, mana dvēsele, ar spēku! Rībēt rībēja apakš zirgu kājām, jājot, viņu vareniem jājot. Lādiet Merosu, saka Tā Kunga eņģelis, lādiet lādēdami viņa iedzīvotājus, tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam, palīgā Tam Kungam ar stiprajiem. Svētīta pār sievām lai ir Jaēle, Hebera, tā Kenieša, sieva, svētīta pār sievām teltīs. Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā kausā tā atnesa krējumu. Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieku vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus. Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam. Pa logu skatījās Siserus māte un kliedza caur skadriņiem: kāpēc viņa rati kavējās, ka tie nenāk? Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni? Gudrās no viņas cienīgām tai atbild, un arī (viņa) pati atbild uz saviem vārdiem: “Vai tad tie neatradīs un neizdalīs laupījumu, vienu, divas sievietes uz vīra galvu, raibas drēbes Siserum par laupījumu, raibas rakstītas drēbes par laupījumu, raibu drēbi, divas rakstītas raibas drēbes ap kaklu laupītajām. Tā lai, Kungs, iet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet kas Viņu mīļo, lai ir, tā kā saule uzlec savā spēkā.” - Un zemei bija miers četrdesmit gadus.